Neliels ieskats braucienā uz Solovkiem 2014. gadā

Pēc ordinācijas, 2014. g. septembrī, esmu devies privātā braucienā uz Solovkiem ar nodomu pateikties bīskapam Sloskānam par viņa debesīgo aizbildniecību. Zemāk atskaņotājā no 19. mīnutes Latvijas Radio 1 “Pāri mums pašiem” raidījumā var dzirdēt manu ar sarunu ar Intu Zēgneru par šo pieredzi.

Gulaga laika baraka, mūsdienās tajās turpinā nitināties Solovku laicīgie iedzīvotāji.

Lieldienu sveiciens no Jeruzalemes

Pirms Lieldienām mani uzrunāja Baiba Kušķe no Latvijas Radio ar piedāvājumu piedalītos Radio projektā, kurā Klusās Nedēļas laikā ik rītu LR1 klausītājus uzrunāja dažādu konfesiju garīdznieki. Šajās Lieldienās man atrodoties Jeruzalemē, es arī nevarēju nerunāt par šo vietu, savukārt, Radio redakcija uzskatīja, ka pēc satura uzruna derētu Lieldienu rītam. Tā nu sanācis Lieldienu apsveikums no Jeruzalemes visai Latvijai. To var noklausīties LSM.lv portālā (spied šeit) vai arī izlasīt šajā ierakstā.

Dārgie draugi, šo Lieldienu sveicienu sūtu jums no Jeruzalemes – pilsētas, kurā Kristus nomira un augšāmcēlās!

Ieeja Kristus kapa bazilikā Jeruzalemē.

Kristīgās Jeruzalemes sirds ir Kristus kapa bazilika: daudzi, kam ir šī laime ieraudzīt savām acīm šo kristietības sirdi, atbraucot šeit kā  tūristi vai svētceļnieki, diemžēl paliek sarūgtināti. Jo Kristus kapa bazilika nemirdz zeltā un spožā glītumā: tajā ieiet pa nu jau gadsimtus divus nekrāsotām durvīm, iekšā tai ir pelēkas, apkvēpušas sienas, tās greizi apdrupuši mūri, celti un grauti, no jauna būvēti un pārbūvēti gadsimtu gaitā, šie mūri ir plaisās.

Turpiniet lasīt

Jēzus valoda

Dārgie draugi, nesen šeit Romā uzzināju, ka mūsu lietuviešu mājas pavārīte, kura no rīta sagatavo mums brokastis, bet ārpus darba laikiem aktīvi darbojas vietējā draudzē, ir sākusi mācīties senvalodas. Jauka sieviete, itāliešu izcelsmes brazīliete, kura ar visu savu sirdi vēlas kalpot Dievam gan organizējot Nemitīgo adorāciju, gan dziedot draudzes korītī.

Kad pēc ikdienas rīta Svētās Mises iegāju izdzert savu rīta kafiju, viņa man ar lepnumu paziņoja, ka nu ir sākusi mācīties „Jēzus valodu”! Un man viņai jāpalīdz – jo dažus burtus viņa jau protot rakstīt, bet ir viens teksts, ļoti svarīgs, jo jāiemācās no galvas, bet viņa nezinot izrunu. Labi, nes šurp… Ak, vai, bet teksts ir sīriešu valodā… Jā, jā, senebreju valoda, kurā rakstīta gandrīz visa Vecā Derība, arī Jēzum bija svešvaloda, bet Viņš visdrīzāk runāja aramiešu jeb sīriešu valodas dialektā.

Divus gadus biju veltījis senebreju valodas studijām, bet nu ar aramiešu tekstu tālu tikt nevarēju. Labi, ka izruna bija arī mums saprotamā pierakstā.
– „Ko tu nu tur tā mācies?”
– „Tēvs mūsu! Jo tā mācīja Jēzus…”

Turpiniet lasīt

„No dziļumiem es saucu…” Ziemassvētkos

Dārgie draugi, ātri jau paiet it kā par „klusu” dēvētais Adventa laiks, un starp gaidīšanu un sagaidīšanu robeža izplūst kaut kur pa vidu. Nu nav ar Adventu, kā ar Gavēņa laiku un Lieldienām, kur Trīs svētajās dienās katra liturģija ir kontrastā ar citu. Kā ar saullēktu – Kristus piedzimšanai pa priekšu svīst rītausmas gaisma, kas jau iepriecina sirdi.

Šādi uzlecošas saules atblāzmas pirmie stari atmirdz visā Adventa liturģijā: gan pravietis Isajs, kas tiek visbiežāk lasīts šinī laikā, gan Jānis Kristītājs, kuram veltītas divas svētdienas pēc kārtas, gan pati Dievmāte, kuru godinām agrā rīta Rorātmisēs.

Jānis Kristītājs, atkārtojot pravieša Isaja vārdus, aicina: „Balss tuksnesī – sagatavojiet Kungam ceļu!” Kristus nāk pie mums, mūsu dzīves tuksnesī – no mūžības nonāk mūsu laikam pakļautajā pasaulē, ieiet tās vēsturē, lai to apgaismotu. Kristus ieiet vēsturē nevis lai paliktu vēstures mācībgrāmatu lappusēs, nē, „ieiet vēsturē” nozīmē piešķir vēstures notikumiem jaunu jēgu, piešķir vēsturei jaunu virzību – pretī pestīšanai. Viņš vēlas ieiet arī mūsu personiskajā vēsturē – lai mēs pieņemtu savas dzīves stāstu: kāpēc šī slimība, kāpēc šī nelaime, kāpēc šī neveiksme? Kāpēc šis tuksnesis?

Turpiniet lasīt

Stundu Liturģijas „Dievs, nāc, glāb mani”

Dārgie draugi, atceraties, kā augustā biju rakstijis par otro no piecpadsmit „Augšupceļa Psalmiem”? Augustā apcerējām 121. psalmu, kas deva drosmi un ticību:

„Paceļu manas acis uz kalniem:
no kurienes man nāks palīdzība?
Mana palīdzība ir no Kunga!”

Bet kādi psalmi seko tālāk? Lasot Bībeli, ir noderīgi pazīt konkrētas Rakstu vietas tapšanas laiku un iespējamos apstākļus, kuros dzīvoja iedvesmotais autors (vai autori?). Ja nu Psalmiem ir sākumā rakstīts „Dāvida psalms”, psalma autorību gan nebūtu uzreiz jāattiecina uz Dāvidu, jo bibliskajos tekstos tas var nozīmēt arī Dāvida ‘stilā’ vai viņa autoritātē (piem., Dāvida psalms 122. saka: „es priecājos, kad man teica iesim uz Kunga namu” – taču Kunga nams Jeruzalemē vēl nebija uzcelts!).

Turpiniet lasīt

Dziedinātā Nāmana un samārieša pateicība

Komentārs parastā liturģiskā laika 28. svētidenai (C gads), 2019. g. 13 oktobrī.
Komentāra īsāko audioversiju meklē šī raksta beigās

2 Ķēniņu 5,15-17
Nāmans sacīja: “Patiesi, es zinu, ka virs zemes nav citur Dieva kā tikai Izraēlī! Tāpēc es lūdzu, pieņem no sava kalpa pateicības dāvanu!” Bet Elija atbildēja: “Tik tiešām, kā dzīvo Kungs, kura priekšā es stāvu, – es nepieņemšu!”
Un, kaut arī [Nāmans] stingri uzstāja, tas nepiekrita.
Tad Nāmans sacīja: “Kā gribi. Bet es lūdzu, lai man, tavam kalpam, tiek iedots tik zemes, cik var aiznest divi mūļi, jo tavs kalps vairs nenesīs dedzināmo vai kaujamo upuri citiem dieviem kā tikai Kungam.”

Lk 17,17-19 
Jēzus sacīja: “Vai tad ne desmit kļuva tīri? Un kur ir tie deviņi? Neviens nav atradies, kas atgrieztos un atdotu Dievam godu, kā vien šis svešzemnieks?” Un Viņš sacīja [dziedinātajam samārietim]: “Celies, ej; tevi izglāba tava ticība.”

Dieva Vārda lasījumi, kaut gan piemin divas dziedināšanas – Nāmana un desmit spitālīgo – mums norāda ne vien uz ticību un paklausību, kas viņiem bija, bet uz pateicību, kā patieso atbildi uz nepelnīti saņemto dāvanu.

Mēs visi varam sevi salīdzināt ar spitālīgiem jo spitālība ir arī grēka zīme. Grēks, kurš attālina cilvēkus vienu no otra, šķir, neļauj tuvoties otram, tie varbūt aizspriedumi, skaudība, mantkārība. Tās ir grēka sekas no paša pirmgrēka – Ādama un Ievas savstarpējā apsūdzēšana, Kaina skaudība un traģiska vardarbība pret Ābelu. Spitālība kā redzama ādas slimība tātad ir zīme nevis apslēptajam grēkam, bet redzamajām grēka sekām. Šis ļaunums kā lipīga slimība pārņem cilvēku un liek viņam nošķirties un pamest cilvēku apdzīvotu vietu, uzturēties ciematu tuvumā bez tiesībām ieiet iekšā.

Labā vēsts šodienas Evaņģēlijā, ko varam viegli palaist garām, ka Krisus ir tas, kas pārstaigā šos ciematus. Samārija un Galileja ir gan reāli reģioni, tomēr tie arī ir dziļi simboliski:
Samārija, herētiķu novads, samārieši sagrozīja Mozus likumu,
Galileja – pagānu novads Palestīnas ziemeļos.
Reizē abi apgabali atrodas tur, ko mēs saucām par Svēto Zemi. 

Šie novadi kļūst mūsu grēcīguma zīmes, kuru var svētdarīt vien Kristus atnākšana, jo viņš dara svētu to, kas šķietami ir neiespējams.

Turpiniet lasīt

Jaunovas Marijas Vuorda dīna

Duorgī draugi,
svātdīņ, ostoitajā septembrī asom svietejuši Jaunovas Marijas pīdzimšonas pīmiņu. Sovukuort šudiņ Bazneica pīmiņ, ka jaunovai Marijai tyka dūts vuords, kas ebrejiski ir Mirjama.

Šuos dīnas evaņgelejā mes dzierdam Kristus bausli, mārauklu, ar kuru teik miereita mīlesteiba:
Mīļojit sovus īnaidnīkus, (…) lyudzit Dīvu par jim,
kas tevi sit pa vīnu vaigu, tam pagrīz arī ūtru.
Esit žāļsirdeigi kai Tāvs.
(sal. Lk 6,27-29.36)

Par aplīcynuojumu tam mums var kolpuot pošas Marijas vuords, kuru šudiņ gūdojam. Kai zynoms, uorpus gruomotom, kuras īguoja tai sauktajā Beibeles kanonā, beja arī daudzi cyti roksti. Vīni tyka atmasti kai moldu muoceiba, cyti tyka atstuoti dīvbejeigai laseišonai, bet naatzeiti kai Dīva īdvasmuoti Roksti. Vīna nu taidom gruomotom, kas beja cīši populāra storp pyrmūs godu symtu kristīšim, ir tai sauktais Mateja pseido-evaņgelejs.

Turpiniet lasīt

“Viņus izglāba Gudrība”

Liturģisko lasījumu komentārs 2019. 8. septembrim (parastā liturģiskā laika 23. svētdiena, C gads). Teksts uzrakstīts Latgales radio audioversijas ierakstam.

Dārgie draugi, ja mūsu atmiņa mūs nepieviļ, ieskatoties šodien kalendārā mēs atpazīsim Dievmātes piedzimšanas svētku dienas datumu – 8 septembris. Tomēr Baznīcas liturģija paredz, ka ja šie svētki iekrīt svētdienā – tad priekšroka tiek dota svētdienas svinēšanai – jālasa šai svētdienai paredzētie lasījumi. 

Šai kārtībai ir teoloģiska doma: viss taču tiek pakārtots Kristus augšāmcelšanas godībai, un katra svētdiena ir kā mazās Lieldienas. Marija mūs ved pie Jēzus, viņas vēlēšanas ir lai mēs pazītu un mīlētu Viņas Dēlu, bet kārtīgam kristietim svētdienas svinēšanas arī ir iespēja būt uzticīgam Kristus sekotajam.

Turpiniet lasīt

Svētceļnieku dziesma

Dārgie draugi, visā mūsu zemē skaistais augusta mēnesis iezīmējas ar mazām un lielām svētceļnieku grupiņām, kas lēnām, bet noteikti tuvojas Aglonai. Nupat augusta sākumā man vajadzēja aizbraukt uz pārnovadu: braucot ar mašīnu leišmales vidū uz ceļa ieraudzīju kādu cilvēku grupiņu. Jā, svētceļnieki. Nevar neapstāties. No Liepājas! Īstie varoņi. Priesterim laikam visvairāk tulznu. Neviens nav saīdzis. Īss atpūtas brīdis un aiziet tālāk!

Raugoties bibliski, var teikt, ka pirmais svētceļnieks ir bijis Ābrahams: paklausījis Dieva balsij, viņš atstāja dzimto pusi un devās pretī nezināmajam. Tad Izceļošanas notikumā izvēlētā tauta, pametot verdzības zemi un caurceļojot tuksnesi, gāja uz Ābrahamam Apsolīto Zemi. Kad kā vienīgā kulta vieta Izraēla zemē bija palicis Jeruzalemes Templis, tas kļuva par visas tautas svētceļojumu galamērķi lielākajos svētkos trīsreiz gadā.

Tā kā Jeruzaleme atrodas diezgan augstu virs jūras līmeņa, ceļš uz to atgādināja augšupceļu: vārds, kas apzīmē ceļu uz Jeruzalemi ir עֲלִיָּה [alijā] burtiski arī nozīmē „augšupceļš”. Psalmu grāmatā mēs atrodam nodaļu, veltītu svētceļojumiem uz Jeruzalemi: 120­ – 134 psalmi tiek saukti par „augšupceļa dziesmām”, proti, par „svētceļnieku dziesmām”. Viena no tām uzrunā mani īpašā veidā: 121. psalms

Turpiniet lasīt

Baznīcas svētums

Dārgie draugi, Jāņa evaņģēlija 13 – 16. nodaļas tiek saukta par Jēzus atvadu vārdiem Pēdējās vakariņās. Kristus atvadījās no mācekļiem pirms savas Pashas – Viņa iziešanas, un šie vārdi mūs sagatavoja Viņa aiziešanai pie Tēva Debeskāpšanas svētkos un Vasarsvētkiem Septītajā svētdienā pēc Lieldienām, kas arī noslēdza šo liturģisko laiku. Tomēr Jēzus vārdi nav vienkārša atvadu runa, novēlējumi vai piekodinājumi: Kristus vārdi ir apsolījumi, kas piepildās, mīlestības apsolījumi: Svētā Gara Iepriecinātāja klātbūtnes apsolījums, miera apsolījums. Kristus aiziešana pie Tēva ir prieka iemesls mācekļiem.

Svētais Gars ir Tēva un Dēla mīlestības Gars, kas dzīvina Baznīcu, dibinātu uz apustuļu pamatiem. Jau pirmatnējā Baznīca drīz pēc Vasarsvētkiem satika izaicinājumus cīņā par visu ticīgo pestīšanu. Tomēr ne ar farizeju raugu, kuri, ieticot Kristum, gribēja arī citus spiest pildīt jūdu rituālos likumus, bet gan ar Kristus mīlestības garu, kas, kā lasām šodien, padzen „strīdus un ķildas”, „dvēseļu uztraukumu”, „šaubas par pestīšanu” (sal. Apd 15). Apustuļu darbu grāmatā mēs lasām par visas Baznīcas kopienas rūpēm par jaunākiem brāļiem ticībā. Svarīgi ir atzīmēt, ka, vēl pirms iezīmējās izteiktās hierarhiskās atšķirības, tomēr jau dzirdam par kopienas struktūru, kuru pazīstam arī šodien: „Apustuļi, tas ir pāvests un bīskapi; vecākie, tie ir presbiteri jeb priesteri; kopā ar visu draudzi, tas ir ar visiem lajiem, visu Baznīcu”, un viņi saka „Svētais Gars un mēs” – šie vārdi ir tik spēcīgi, jo tie nav autoritātes uzspiešana, izmantojot Dieva Vārdu, bet gan ticības atgādinājums, ka Svētais Gars darbojas Baznīcas kopienā un runā caur cilvēkiem; un šis mīlestības Gars meklē visu pestīšanu, tā ir Labā Gana sirds, kas pukst Baznīcas garīgajos ganos.

Turpiniet lasīt