Svētceļnieku dziesma

Dārgie draugi, visā mūsu zemē skaistais augusta mēnesis iezīmējas ar mazām un lielām svētceļnieku grupiņām, kas lēnām, bet noteikti tuvojas Aglonai. Nupat augusta sākumā man vajadzēja aizbraukt uz pārnovadu: braucot ar mašīnu leišmales vidū uz ceļa ieraudzīju kādu cilvēku grupiņu. Jā, svētceļnieki. Nevar neapstāties. No Liepājas! Īstie varoņi. Priesterim laikam visvairāk tulznu. Neviens nav saīdzis. Īss atpūtas brīdis un aiziet tālāk!

Raugoties bibliski, var teikt, ka pirmais svētceļnieks ir bijis Ābrahams: paklausījis Dieva balsij, viņš atstāja dzimto pusi un devās pretī nezināmajam. Tad Izceļošanas notikumā izvēlētā tauta, pametot verdzības zemi un caurceļojot tuksnesi, gāja uz Ābrahamam Apsolīto Zemi. Kad kā vienīgā kulta vieta Izraēla zemē bija palicis Jeruzalemes Templis, tas kļuva par visas tautas svētceļojumu galamērķi lielākajos svētkos trīsreiz gadā.

Tā kā Jeruzaleme atrodas diezgan augstu virs jūras līmeņa, ceļš uz to atgādināja augšupceļu: vārds, kas apzīmē ceļu uz Jeruzalemi ir עֲלִיָּה [alijā] burtiski arī nozīmē „augšupceļš”. Psalmu grāmatā mēs atrodam nodaļu, veltītu svētceļojumiem uz Jeruzalemi: 120­ – 134 psalmi tiek saukti par „augšupceļa dziesmām”, proti, par „svētceļnieku dziesmām”. Viena no tām uzrunā mani īpašā veidā: 121. psalms

Turpināt lasīt “Svētceļnieku dziesma”

Baznīcas svētums

Dārgie draugi, Jāņa evaņģēlija 13 – 16. nodaļas tiek saukta par Jēzus atvadu vārdiem Pēdējās vakariņās. Kristus atvadījās no mācekļiem pirms savas Pashas – Viņa iziešanas, un šie vārdi mūs sagatavoja Viņa aiziešanai pie Tēva Debeskāpšanas svētkos un Vasarsvētkiem Septītajā svētdienā pēc Lieldienām, kas arī noslēdza šo liturģisko laiku. Tomēr Jēzus vārdi nav vienkārša atvadu runa, novēlējumi vai piekodinājumi: Kristus vārdi ir apsolījumi, kas piepildās, mīlestības apsolījumi: Svētā Gara Iepriecinātāja klātbūtnes apsolījums, miera apsolījums. Kristus aiziešana pie Tēva ir prieka iemesls mācekļiem.

Svētais Gars ir Tēva un Dēla mīlestības Gars, kas dzīvina Baznīcu, dibinātu uz apustuļu pamatiem. Jau pirmatnējā Baznīca drīz pēc Vasarsvētkiem satika izaicinājumus cīņā par visu ticīgo pestīšanu. Tomēr ne ar farizeju raugu, kuri, ieticot Kristum, gribēja arī citus spiest pildīt jūdu rituālos likumus, bet gan ar Kristus mīlestības garu, kas, kā lasām šodien, padzen „strīdus un ķildas”, „dvēseļu uztraukumu”, „šaubas par pestīšanu” (sal. Apd 15). Apustuļu darbu grāmatā mēs lasām par visas Baznīcas kopienas rūpēm par jaunākiem brāļiem ticībā. Svarīgi ir atzīmēt, ka, vēl pirms iezīmējās izteiktās hierarhiskās atšķirības, tomēr jau dzirdam par kopienas struktūru, kuru pazīstam arī šodien: „Apustuļi, tas ir pāvests un bīskapi; vecākie, tie ir presbiteri jeb priesteri; kopā ar visu draudzi, tas ir ar visiem lajiem, visu Baznīcu”, un viņi saka „Svētais Gars un mēs” – šie vārdi ir tik spēcīgi, jo tie nav autoritātes uzspiešana, izmantojot Dieva Vārdu, bet gan ticības atgādinājums, ka Svētais Gars darbojas Baznīcas kopienā un runā caur cilvēkiem; un šis mīlestības Gars meklē visu pestīšanu, tā ir Labā Gana sirds, kas pukst Baznīcas garīgajos ganos.

Turpināt lasīt “Baznīcas svētums”

Vissvētā Trīsvienība

Liturģisko lasījumu audiokomentāra (apakšā) papildināta versija. Tekstā ir iezīmēti padomi no ignāciskā garīguma, kas dod lūgšanas praktiskus padomus audiokomentāra Sv. Rakstu skaidrojumam.

Vasarsvētkos ir dzimusi redzamā veidā Kristus dibināta Baznīca – tomēr Baznīca bija Dieva sirdī jau pirms radīšanas sākuma. Pirmo gadsimtu Baznīcas tēvi formulēja tā, it kā pasaule bija radīta, lai tajā atklātos Baznīca.

Tik tiešām- Trīsvienīgais Dievs, perfekta mīlestības vienotība, komūnija, vēlējās tajā dalīties, Trīsvienība radīja pasauli un cilvēku, ar kuru var dalīties savā dievišķajā dzīvē. Ieklausīsimies Vatikāna otrā Koncīla mācībā: 

“Mūžīgais Tēvs ir radījis pasauli saskaņā ar pilnīgi brīvu un noslēpumainu savas gudrības un labestības nodomu un nolēmis cilvēku pacelt līdz pat līdzdalībai dievišķajā dzīvē”, uz kuru Viņš aicina visus cilvēkus savā Dēlā: “Visus tos, kas tic Kristum, Tēvs ir gribējis aicināt, lai tie veidotu svēto Baznīcu.” Šī “Dieva ģimene”saskaņā ar Tēva nodomu cilvēces vēstures gaitā veidojas un īstenojas pakāpeniski: tiešām, Baznīca “pirmtēlu veidā tika pasludināta jau no pasaules iesākuma, tā tika brīnišķīgi sagatavota Izraēļa tautas vēsturē un vecajā derībā, visbeidzot, tā tika iedibināta šajos laikos, kas ir pēdējie, atklāta, pateicoties Svētā Gara izliešanai, un sasniegs savu godības pilnību laiku beigās” (Lumen Gentium, citāts pēc Katoliskās Baznīcas katehisma §759).

Tāpēc šogad Vissv. Trīsvienības svētku Dieva Vārda liturģijas pirmajā lasījumā no Sakāmvārdu grāmatas mēs it kā ieejam Trīsvienības sirdī un dzirdām Pirmsmūžīgās Dieva gudrības balsi. Sakāmvārdu grāmata ir izcils poētisks darbs, un mums tas tā jālasa, lai nesamulstu tā tēlainās valodas priekšā. Mēs dzirdam par Gudrību, kas ir kā sieviete, kā meita Dievam – kas ir Kunga, ebrejiski ir rakstīts sakrālais vārds Jahvē, priekšā – un pasaulē tiek radīta viņā, nevis nejaušības pēc.

Pasaule it kā tiek radīta šīs mazās meitenes priecīgā harmonijā. Bet vēl ir cits pavediens: cilvēks ir spējīgs apjaust šo Dieva gudrību radītajā pasaulē. Šajā gudrībā katrs cilvēks var sastapt Dievu (sal. Mazzinghi, Proverbi, 56).

Turpināt lasīt “Vissvētā Trīsvienība”

Maize uz kvēlojošām oglēm

Dārgie draugi, līdz Svētā Gara atsūtīšanas svētkiem aizvien esam Lieldienu liturģiskajā laikā, kurā arī mēs, kā sendienās apustuļi un mācekļi, satiekam un pazīstam augšāmcēlušos Kristu. Jāņa evaņģēlijs 21.nodaļā arī noslēdzas ar šādas tikšanās aprakstu: tā nav tāda tikšanās, kuru sarīko mācekļi, kuru viņi sagaida vai paredz, Kristus pats nāk, lai viņus satiktu, lai viņus pārsteigtu – Jēzus pats sagatavo saviem mācekļiem maltīti.

Jāņa evaņģēlija pēdējā nodaļā mēs redzam mācekļus, nodevušos nodarbei, no kuras Kungs viņus bija paaicinājis. Vīlušies un zaudējuši, viņi atkal dodas zvejot tukšā. Mācekļi zvejo naktī, tumsā, tumšajos ūdeņos, un, kā rakstīts Evaņģēlijā, „kad uzausa rīts”, krastā stāv Kristus. Tāpat, kad uzausa rīts, Marija Magdalēna ieraudzīja noveltu Jēzus kapa akmeni. Tagad Kristus – augšāmcēlies – stāv uz krasta, uz stipra pamata, augšāmcelšanās uzvarā pārgājis nāves jūras dzīles „sausām kājām”, Viņš stāv krastā, viņpus tumsas un nāves tukšiem ūdeņiem.

Turpināt lasīt “Maize uz kvēlojošām oglēm”

Patvēruma ceļš

Dārgie draugi, kopā ar visu Baznīcu esam uzsākuši Lielā gavēņa laikposmu, kas mūs sagatavo Kristus augšāmcelšanās svētkiem. Šis laiks ir kā ceļš, pa kuru mēs ejam kopā ar izraēliešiem, kuri bēg no faraona verdzības, kuri ieiet tuksnesī pretī Apsolītajai Zemei.

Codex Leningadensis: תָּכִין לְךָ הַדֶּרֶךְ (tākīn lekā hadderek) “sagatavo sev ceļu”

Atkārtotā Likuma grāmatā (jeb 5.Mozus) var lasīt kādu norādi dzīves iekārtošanai Apsolītajā Zemē: „Sagatavo sev ceļus un sadali trīs daļās savu zemi, ko Kungs, tavs Dievs, dod tev mantojumā, lai ik slepkava var turp aizbēgt… piemēram, ja kāds kopā ar savu tuvāko gājis uz mežu cirst kokus, atvēzējis roku ar cirvi, lai nocirstu koku, bet cirvis nomucis no kāta un trāpījis tuvākajam, tā ka tas mirst, tad tāds var bēgt uz vienu no šīm trim pilsētām un palikt dzīvs” (Atk 19:3.5). Šis likums skaidro tālāk, ka Izraēlī jābūt īpašām „patvēruma pilsētām”, lai tajās var patverties tas, kas nejauši ir laupījis citam dzīvību.

Turpināt lasīt “Patvēruma ceļš”

Īzāka „sasiešana”

Īzāka upurēšana, Karavadžo

Dārgie draugi, mūsu Lielā gavēņa „patvēruma” ceļš (sk. nospied, lai lasītu iepriekšējā mēneša rakstu) mūs ir atvedis uz svēto pilsētu Jeruzālemi, lai kopā ar visu Baznīcu mēs varētu svinēt Pashu – svētku Svētkus, nakti, kurā vergi un gūstekņi kļūst brīvi.

Kristus dzīves Lieldienu upuri priekšvēstīja Īzāka upurēšana Morijas kalnā. Ebreju tradīcija, atšķirībā no kristīgās, šo Radīšanas grāmatas fragmentu nesauc par „upurēšanu”, jo faktiski Īzāks netika upurēts, bet par Īzāka „sasiešanu”. Rabīnu skaidrojums slavenajā Genesis Rabā („Lielā Radīšanas grāmata”) talmudā stāsta, ka Īzāks saprata, ka viņam jāatdod sava dzīvība, un, vēlēdamies būt paklausīgs Dievam gluži kā viņa tēvs Ābrahams, lūdza tam: „Sasien mani, tēvs, tā, lai es, baiļu pārņemts, nevarētu aizbēgt un arī lai mana miesa netrīs un nepaslīd garām Tavs nazis, ka tas sabojātu manu upurēšanos un darītu to nepilnīgu.”

Turpināt lasīt “Īzāka „sasiešana””