Dziedinātā Nāmana un samārieša pateicība

Komentārs parastā liturģiskā laika 28. svētidenai (C gads), 2019. g. 13 oktobrī.
Komentāra īsāko audioversiju meklē šī raksta beigās

2 Ķēniņu 5,15-17
Nāmans sacīja: “Patiesi, es zinu, ka virs zemes nav citur Dieva kā tikai Izraēlī! Tāpēc es lūdzu, pieņem no sava kalpa pateicības dāvanu!” Bet Elija atbildēja: “Tik tiešām, kā dzīvo Kungs, kura priekšā es stāvu, – es nepieņemšu!”
Un, kaut arī [Nāmans] stingri uzstāja, tas nepiekrita.
Tad Nāmans sacīja: “Kā gribi. Bet es lūdzu, lai man, tavam kalpam, tiek iedots tik zemes, cik var aiznest divi mūļi, jo tavs kalps vairs nenesīs dedzināmo vai kaujamo upuri citiem dieviem kā tikai Kungam.”

Lk 17,17-19 
Jēzus sacīja: “Vai tad ne desmit kļuva tīri? Un kur ir tie deviņi? Neviens nav atradies, kas atgrieztos un atdotu Dievam godu, kā vien šis svešzemnieks?” Un Viņš sacīja [dziedinātajam samārietim]: “Celies, ej; tevi izglāba tava ticība.”

Dieva Vārda lasījumi, kaut gan piemin divas dziedināšanas – Nāmana un desmit spitālīgo – mums norāda ne vien uz ticību un paklausību, kas viņiem bija, bet uz pateicību, kā patieso atbildi uz nepelnīti saņemto dāvanu.

Mēs visi varam sevi salīdzināt ar spitālīgiem jo spitālība ir arī grēka zīme. Grēks, kurš attālina cilvēkus vienu no otra, šķir, neļauj tuvoties otram, tie varbūt aizspriedumi, skaudība, mantkārība. Tās ir grēka sekas no paša pirmgrēka – Ādama un Ievas savstarpējā apsūdzēšana, Kaina skaudība un traģiska vardarbība pret Ābelu. Spitālība kā redzama ādas slimība tātad ir zīme nevis apslēptajam grēkam, bet redzamajām grēka sekām. Šis ļaunums kā lipīga slimība pārņem cilvēku un liek viņam nošķirties un pamest cilvēku apdzīvotu vietu, uzturēties ciematu tuvumā bez tiesībām ieiet iekšā.

Labā vēsts šodienas Evaņģēlijā, ko varam viegli palaist garām, ka Krisus ir tas, kas pārstaigā šos ciematus. Samārija un Galileja ir gan reāli reģioni, tomēr tie arī ir dziļi simboliski:
Samārija, herētiķu novads, samārieši sagrozīja Mozus likumu,
Galileja – pagānu novads Palestīnas ziemeļos.
Reizē abi apgabali atrodas tur, ko mēs saucām par Svēto Zemi. 

Šie novadi kļūst mūsu grēcīguma zīmes, kuru var svētdarīt vien Kristus atnākšana, jo viņš dara svētu to, kas šķietami ir neiespējams.

Kristus atnākšana atraisa spitālīgos ticību, ka viņi paceļ balsi, sauc kliegdami uz Kristu. Kristus atbilde ir “ejiet, parādieties priesteriem!” Priesteriem bija nozīmīga sociālā loma senajā Izraēlī – viņi apliecināja lipīgas slimības parādīšanos un izslēdza inficētos no kopienas, viņi arī pārbaudīja atveseļošanos un pieņēma atpakaļ kopienā. Jau vien tas, ka Jēzus sūtīja spitālīgos pie priesteriem, nozīmēja viņu dziedināšanas apsolījumu. Tomēr arī viņiem bija vajadzīga paklausība un ticība gluži kā sīrietim Nāmanam par kuru lasām 2. Ķeniņu grāmatā.

Evaņģēlija gaismā uzsverot pateicības nozīmi lasījumā par Nāmana dziedināšanu mēs dzirdām šodien par notiekošo pēc brīnuma. Nāmans vēlas, lai pravietis Elija pieņem pateicības dāvanu. Burtiski senebreju valodā Nāmans piedāvā Elijam [berakā] – “svētību”. Pravieša atteikums aizvien turpina audzināt Nāmana ticību, norādot uz to, ka svētība ir Dieva dāvana, ka viņa dziedināšana ir Dieva dāvana, ko nevar nedz nopirkt, nedz attiecīgi atlīdzināt.

Savu dāvanu un atlīdzību vietā Nāmans izvēlas pieņemt ticību un kalpot savā zemē Izraēla vienīgajam Dievam. Viņš apstiprina savu lēmumu, lūdzot pārvest uz Sīriju Izraēlas zemi, uz kuras uzcelt altāri Jahvem. Nāmans vēlas visu savu dzīvi darīt par pateicības upuri Dievam.

No desmit spitālīgiem un dziedinātiem tikai viens ir atgriezies, lai pateiktos, vai Jēzus vārdiem izsakoties, “lai atdotu Dievam godu!” Dziedinātais samārietis ir apzinājies Dieva mīlestības dāvanas lielumu, atzinis, ka Jēzus ir Dieva Tēva lielāka dāvana mums. Šo Vārdu mēs lasām svētdienā – svētajā pateicības dienā, kad kristieši svin Euharistiju – pateicības upuri. Euharistijas kā pateicības upura centrā tomēr nav vien pateicība par pēdējā laikā saņemtajām dāvanām, tādi kā “ražas svētki”, bet gan pateicība par pasaules radīšanas un pestīšanas dāvanu. Tā ir Dieva Tēva slavināšana Svētajā Garā caur Jēzu, ar Viņu un Viņā.

Pēdējais, ko gribētos uzsvērt ir tas, ka gan Nāmans gan dziedinātais samārietis ir zīme paklausībai ticībā. Tā ir paklausība, kas Baznīcā dara lielas lietas. Var būt Baznīcas kopienā, darīt visu kas ir pateikts, bet nebūt gandarītam. Kurnēt par visu un visiem, un tā nepamanīt Dieva dāvanas. Dieva dāvanu pamana garā nabadzīgais un tāpēc kļuvis laimīgs spitālīgais samārietis – samārietis, kas ebrejam svešinieks, izslēgts no Izraēļa tautas, tātad divkārši izslēgt – ne vien slimības, bet arī izcelsmes un reliģijas dēļ.

Tas ir mūsu ticības ceļš – caur gara nabadzību, vienkāršību un pazemību, ieiet pateicībā, ieiet Dieva godībā. “Atdod Dievam godu!” nozīmē atklāt nepelnītu bezgalīgo Dieva mīlestību. Tieši šīs mīlestības atklāšana, dara cilvēku, kristieti, spējīgu mīlēt citus, atgriež viņu brālīgā kopībā.

Jaunovas Marijas Vuorda dīna

Duorgī draugi,
svātdīņ, ostoitajā septembrī asom svietejuši Jaunovas Marijas pīdzimšonas pīmiņu. Sovukuort šudiņ Bazneica pīmiņ, ka jaunovai Marijai tyka dūts vuords, kas ebrejiski ir Mirjama.

Šuos dīnas evaņgelejā mes dzierdam Kristus bausli, mārauklu, ar kuru teik miereita mīlesteiba:
Mīļojit sovus īnaidnīkus, (…) lyudzit Dīvu par jim,
kas tevi sit pa vīnu vaigu, tam pagrīz arī ūtru.
Esit žāļsirdeigi kai Tāvs.
(sal. Lk 6,27-29.36)

Par aplīcynuojumu tam mums var kolpuot pošas Marijas vuords, kuru šudiņ gūdojam. Kai zynoms, uorpus gruomotom, kuras īguoja tai sauktajā Beibeles kanonā, beja arī daudzi cyti roksti. Vīni tyka atmasti kai moldu muoceiba, cyti tyka atstuoti dīvbejeigai laseišonai, bet naatzeiti kai Dīva īdvasmuoti Roksti. Vīna nu taidom gruomotom, kas beja cīši populāra storp pyrmūs godu symtu kristīšim, ir tai sauktais Mateja pseido-evaņgelejs.

Turpināt lasīt “Jaunovas Marijas Vuorda dīna”

“Viņus izglāba Gudrība”

Liturģisko lasījumu komentārs 2019. 8. septembrim (parastā liturģiskā laika 23. svētdiena, C gads). Teksts uzrakstīts Latgales radio audioversijas ierakstam.

Dārgie draugi, ja mūsu atmiņa mūs nepieviļ, ieskatoties šodien kalendārā mēs atpazīsim Dievmātes piedzimšanas svētku dienas datumu – 8 septembris. Tomēr Baznīcas liturģija paredz, ka ja šie svētki iekrīt svētdienā – tad priekšroka tiek dota svētdienas svinēšanai – jālasa šai svētdienai paredzētie lasījumi. 

Šai kārtībai ir teoloģiska doma: viss taču tiek pakārtots Kristus augšāmcelšanas godībai, un katra svētdiena ir kā mazās Lieldienas. Marija mūs ved pie Jēzus, viņas vēlēšanas ir lai mēs pazītu un mīlētu Viņas Dēlu, bet kārtīgam kristietim svētdienas svinēšanas arī ir iespēja būt uzticīgam Kristus sekotajam.

Turpināt lasīt ““Viņus izglāba Gudrība””

Svētceļnieku dziesma

Dārgie draugi, visā mūsu zemē skaistais augusta mēnesis iezīmējas ar mazām un lielām svētceļnieku grupiņām, kas lēnām, bet noteikti tuvojas Aglonai. Nupat augusta sākumā man vajadzēja aizbraukt uz pārnovadu: braucot ar mašīnu leišmales vidū uz ceļa ieraudzīju kādu cilvēku grupiņu. Jā, svētceļnieki. Nevar neapstāties. No Liepājas! Īstie varoņi. Priesterim laikam visvairāk tulznu. Neviens nav saīdzis. Īss atpūtas brīdis un aiziet tālāk!

Raugoties bibliski, var teikt, ka pirmais svētceļnieks ir bijis Ābrahams: paklausījis Dieva balsij, viņš atstāja dzimto pusi un devās pretī nezināmajam. Tad Izceļošanas notikumā izvēlētā tauta, pametot verdzības zemi un caurceļojot tuksnesi, gāja uz Ābrahamam Apsolīto Zemi. Kad kā vienīgā kulta vieta Izraēla zemē bija palicis Jeruzalemes Templis, tas kļuva par visas tautas svētceļojumu galamērķi lielākajos svētkos trīsreiz gadā.

Tā kā Jeruzaleme atrodas diezgan augstu virs jūras līmeņa, ceļš uz to atgādināja augšupceļu: vārds, kas apzīmē ceļu uz Jeruzalemi ir עֲלִיָּה [alijā] burtiski arī nozīmē „augšupceļš”. Psalmu grāmatā mēs atrodam nodaļu, veltītu svētceļojumiem uz Jeruzalemi: 120­ – 134 psalmi tiek saukti par „augšupceļa dziesmām”, proti, par „svētceļnieku dziesmām”. Viena no tām uzrunā mani īpašā veidā: 121. psalms

Turpināt lasīt “Svētceļnieku dziesma”

Baznīcas svētums

Dārgie draugi, Jāņa evaņģēlija 13 – 16. nodaļas tiek saukta par Jēzus atvadu vārdiem Pēdējās vakariņās. Kristus atvadījās no mācekļiem pirms savas Pashas – Viņa iziešanas, un šie vārdi mūs sagatavoja Viņa aiziešanai pie Tēva Debeskāpšanas svētkos un Vasarsvētkiem Septītajā svētdienā pēc Lieldienām, kas arī noslēdza šo liturģisko laiku. Tomēr Jēzus vārdi nav vienkārša atvadu runa, novēlējumi vai piekodinājumi: Kristus vārdi ir apsolījumi, kas piepildās, mīlestības apsolījumi: Svētā Gara Iepriecinātāja klātbūtnes apsolījums, miera apsolījums. Kristus aiziešana pie Tēva ir prieka iemesls mācekļiem.

Svētais Gars ir Tēva un Dēla mīlestības Gars, kas dzīvina Baznīcu, dibinātu uz apustuļu pamatiem. Jau pirmatnējā Baznīca drīz pēc Vasarsvētkiem satika izaicinājumus cīņā par visu ticīgo pestīšanu. Tomēr ne ar farizeju raugu, kuri, ieticot Kristum, gribēja arī citus spiest pildīt jūdu rituālos likumus, bet gan ar Kristus mīlestības garu, kas, kā lasām šodien, padzen „strīdus un ķildas”, „dvēseļu uztraukumu”, „šaubas par pestīšanu” (sal. Apd 15). Apustuļu darbu grāmatā mēs lasām par visas Baznīcas kopienas rūpēm par jaunākiem brāļiem ticībā. Svarīgi ir atzīmēt, ka, vēl pirms iezīmējās izteiktās hierarhiskās atšķirības, tomēr jau dzirdam par kopienas struktūru, kuru pazīstam arī šodien: „Apustuļi, tas ir pāvests un bīskapi; vecākie, tie ir presbiteri jeb priesteri; kopā ar visu draudzi, tas ir ar visiem lajiem, visu Baznīcu”, un viņi saka „Svētais Gars un mēs” – šie vārdi ir tik spēcīgi, jo tie nav autoritātes uzspiešana, izmantojot Dieva Vārdu, bet gan ticības atgādinājums, ka Svētais Gars darbojas Baznīcas kopienā un runā caur cilvēkiem; un šis mīlestības Gars meklē visu pestīšanu, tā ir Labā Gana sirds, kas pukst Baznīcas garīgajos ganos.

Turpināt lasīt “Baznīcas svētums”

Vissvētā Trīsvienība

Liturģisko lasījumu audiokomentāra (apakšā) papildināta versija. Tekstā ir iezīmēti padomi no ignāciskā garīguma, kas dod lūgšanas praktiskus padomus audiokomentāra Sv. Rakstu skaidrojumam.

Vasarsvētkos ir dzimusi redzamā veidā Kristus dibināta Baznīca – tomēr Baznīca bija Dieva sirdī jau pirms radīšanas sākuma. Pirmo gadsimtu Baznīcas tēvi formulēja tā, it kā pasaule bija radīta, lai tajā atklātos Baznīca.

Tik tiešām- Trīsvienīgais Dievs, perfekta mīlestības vienotība, komūnija, vēlējās tajā dalīties, Trīsvienība radīja pasauli un cilvēku, ar kuru var dalīties savā dievišķajā dzīvē. Ieklausīsimies Vatikāna otrā Koncīla mācībā: 

“Mūžīgais Tēvs ir radījis pasauli saskaņā ar pilnīgi brīvu un noslēpumainu savas gudrības un labestības nodomu un nolēmis cilvēku pacelt līdz pat līdzdalībai dievišķajā dzīvē”, uz kuru Viņš aicina visus cilvēkus savā Dēlā: “Visus tos, kas tic Kristum, Tēvs ir gribējis aicināt, lai tie veidotu svēto Baznīcu.” Šī “Dieva ģimene”saskaņā ar Tēva nodomu cilvēces vēstures gaitā veidojas un īstenojas pakāpeniski: tiešām, Baznīca “pirmtēlu veidā tika pasludināta jau no pasaules iesākuma, tā tika brīnišķīgi sagatavota Izraēļa tautas vēsturē un vecajā derībā, visbeidzot, tā tika iedibināta šajos laikos, kas ir pēdējie, atklāta, pateicoties Svētā Gara izliešanai, un sasniegs savu godības pilnību laiku beigās” (Lumen Gentium, citāts pēc Katoliskās Baznīcas katehisma §759).

Tāpēc šogad Vissv. Trīsvienības svētku Dieva Vārda liturģijas pirmajā lasījumā no Sakāmvārdu grāmatas mēs it kā ieejam Trīsvienības sirdī un dzirdām Pirmsmūžīgās Dieva gudrības balsi. Sakāmvārdu grāmata ir izcils poētisks darbs, un mums tas tā jālasa, lai nesamulstu tā tēlainās valodas priekšā. Mēs dzirdam par Gudrību, kas ir kā sieviete, kā meita Dievam – kas ir Kunga, ebrejiski ir rakstīts sakrālais vārds Jahvē, priekšā – un pasaulē tiek radīta viņā, nevis nejaušības pēc.

Pasaule it kā tiek radīta šīs mazās meitenes priecīgā harmonijā. Bet vēl ir cits pavediens: cilvēks ir spējīgs apjaust šo Dieva gudrību radītajā pasaulē. Šajā gudrībā katrs cilvēks var sastapt Dievu (sal. Mazzinghi, Proverbi, 56).

Turpināt lasīt “Vissvētā Trīsvienība”

Maize uz kvēlojošām oglēm

Dārgie draugi, līdz Svētā Gara atsūtīšanas svētkiem aizvien esam Lieldienu liturģiskajā laikā, kurā arī mēs, kā sendienās apustuļi un mācekļi, satiekam un pazīstam augšāmcēlušos Kristu. Jāņa evaņģēlijs 21.nodaļā arī noslēdzas ar šādas tikšanās aprakstu: tā nav tāda tikšanās, kuru sarīko mācekļi, kuru viņi sagaida vai paredz, Kristus pats nāk, lai viņus satiktu, lai viņus pārsteigtu – Jēzus pats sagatavo saviem mācekļiem maltīti.

Jāņa evaņģēlija pēdējā nodaļā mēs redzam mācekļus, nodevušos nodarbei, no kuras Kungs viņus bija paaicinājis. Vīlušies un zaudējuši, viņi atkal dodas zvejot tukšā. Mācekļi zvejo naktī, tumsā, tumšajos ūdeņos, un, kā rakstīts Evaņģēlijā, „kad uzausa rīts”, krastā stāv Kristus. Tāpat, kad uzausa rīts, Marija Magdalēna ieraudzīja noveltu Jēzus kapa akmeni. Tagad Kristus – augšāmcēlies – stāv uz krasta, uz stipra pamata, augšāmcelšanās uzvarā pārgājis nāves jūras dzīles „sausām kājām”, Viņš stāv krastā, viņpus tumsas un nāves tukšiem ūdeņiem.

Turpināt lasīt “Maize uz kvēlojošām oglēm”

Patvēruma ceļš

Dārgie draugi, kopā ar visu Baznīcu esam uzsākuši Lielā gavēņa laikposmu, kas mūs sagatavo Kristus augšāmcelšanās svētkiem. Šis laiks ir kā ceļš, pa kuru mēs ejam kopā ar izraēliešiem, kuri bēg no faraona verdzības, kuri ieiet tuksnesī pretī Apsolītajai Zemei.

Codex Leningadensis: תָּכִין לְךָ הַדֶּרֶךְ (tākīn lekā hadderek) ‘sagatavo sev ceļu’

Atkārtotā Likuma grāmatā (jeb 5.Mozus) var lasīt kādu norādi dzīves iekārtošanai Apsolītajā Zemē: „Sagatavo sev ceļus un sadali trīs daļās savu zemi, ko Kungs, tavs Dievs, dod tev mantojumā, lai ik slepkava var turp aizbēgt… piemēram, ja kāds kopā ar savu tuvāko gājis uz mežu cirst kokus, atvēzējis roku ar cirvi, lai nocirstu koku, bet cirvis nomucis no kāta un trāpījis tuvākajam, tā ka tas mirst, tad tāds var bēgt uz vienu no šīm trim pilsētām un palikt dzīvs” (Atk 19:3.5). Šis likums skaidro tālāk, ka Izraēlī jābūt īpašām „patvēruma pilsētām”, lai tajās var patverties tas, kas nejauši ir laupījis citam dzīvību.

Turpināt lasīt “Patvēruma ceļš”

Īzāka „sasiešana”

Īzāka upurēšana, Karavadžo

Dārgie draugi, mūsu Lielā gavēņa „patvēruma” ceļš (sk. nospied, lai lasītu iepriekšējā mēneša rakstu) mūs ir atvedis uz svēto pilsētu Jeruzālemi, lai kopā ar visu Baznīcu mēs varētu svinēt Pashu – svētku Svētkus, nakti, kurā vergi un gūstekņi kļūst brīvi.

Kristus dzīves Lieldienu upuri priekšvēstīja Īzāka upurēšana Morijas kalnā. Ebreju tradīcija, atšķirībā no kristīgās, šo Radīšanas grāmatas fragmentu nesauc par „upurēšanu”, jo faktiski Īzāks netika upurēts, bet par Īzāka „sasiešanu”. Rabīnu skaidrojums slavenajā Genesis Rabā („Lielā Radīšanas grāmata”) talmudā stāsta, ka Īzāks saprata, ka viņam jāatdod sava dzīvība, un, vēlēdamies būt paklausīgs Dievam gluži kā viņa tēvs Ābrahams, lūdza tam: „Sasien mani, tēvs, tā, lai es, baiļu pārņemts, nevarētu aizbēgt un arī lai mana miesa netrīs un nepaslīd garām Tavs nazis, ka tas sabojātu manu upurēšanos un darītu to nepilnīgu.”

Turpināt lasīt “Īzāka „sasiešana””