Patvēruma ceļš

Dārgie draugi, kopā ar visu Baznīcu esam uzsākuši Lielā gavēņa laikposmu, kas mūs sagatavo Kristus augšāmcelšanās svētkiem. Šis laiks ir kā ceļš, pa kuru mēs ejam kopā ar izraēliešiem, kuri bēg no faraona verdzības, kuri ieiet tuksnesī pretī Apsolītajai Zemei.

Codex Leningadensis: תָּכִין לְךָ הַדֶּרֶךְ (tākīn lekā hadderek) ‘sagatavo sev ceļu’

Atkārtotā Likuma grāmatā (jeb 5.Mozus) var lasīt kādu norādi dzīves iekārtošanai Apsolītajā Zemē: „Sagatavo sev ceļus un sadali trīs daļās savu zemi, ko Kungs, tavs Dievs, dod tev mantojumā, lai ik slepkava var turp aizbēgt… piemēram, ja kāds kopā ar savu tuvāko gājis uz mežu cirst kokus, atvēzējis roku ar cirvi, lai nocirstu koku, bet cirvis nomucis no kāta un trāpījis tuvākajam, tā ka tas mirst, tad tāds var bēgt uz vienu no šīm trim pilsētām un palikt dzīvs” (Atk 19:3.5). Šis likums skaidro tālāk, ka Izraēlī jābūt īpašām „patvēruma pilsētām”, lai tajās var patverties tas, kas nejauši ir laupījis citam dzīvību.

Turpināt lasīt “Patvēruma ceļš”

Īzāka „sasiešana”

Īzāka upurēšana, Karavadžo

Dārgie draugi, mūsu Lielā gavēņa „patvēruma” ceļš (sk. nospied, lai lasītu iepriekšējā mēneša rakstu) mūs ir atvedis uz svēto pilsētu Jeruzālemi, lai kopā ar visu Baznīcu mēs varētu svinēt Pashu – svētku Svētkus, nakti, kurā vergi un gūstekņi kļūst brīvi.

Kristus dzīves Lieldienu upuri priekšvēstīja Īzāka upurēšana Morijas kalnā. Ebreju tradīcija, atšķirībā no kristīgās, šo Radīšanas grāmatas fragmentu nesauc par „upurēšanu”, jo faktiski Īzāks netika upurēts, bet par Īzāka „sasiešanu”. Rabīnu skaidrojums slavenajā Genesis Rabā („Lielā Radīšanas grāmata”) talmudā stāsta, ka Īzāks saprata, ka viņam jāatdod sava dzīvība, un, vēlēdamies būt paklausīgs Dievam gluži kā viņa tēvs Ābrahams, lūdza tam: „Sasien mani, tēvs, tā, lai es, baiļu pārņemts, nevarētu aizbēgt un arī lai mana miesa netrīs un nepaslīd garām Tavs nazis, ka tas sabojātu manu upurēšanos un darītu to nepilnīgu.”

Turpināt lasīt “Īzāka „sasiešana””