Patvēruma ceļš

Dārgie draugi, kopā ar visu Baznīcu esam uzsākuši Lielā gavēņa laikposmu, kas mūs sagatavo Kristus augšāmcelšanās svētkiem. Šis laiks ir kā ceļš, pa kuru mēs ejam kopā ar izraēliešiem, kuri bēg no faraona verdzības, kuri ieiet tuksnesī pretī Apsolītajai Zemei.

Codex Leningadensis: תָּכִין לְךָ הַדֶּרֶךְ (tākīn lekā hadderek) “sagatavo sev ceļu”

Atkārtotā Likuma grāmatā (jeb 5.Mozus) var lasīt kādu norādi dzīves iekārtošanai Apsolītajā Zemē: „Sagatavo sev ceļus un sadali trīs daļās savu zemi, ko Kungs, tavs Dievs, dod tev mantojumā, lai ik slepkava var turp aizbēgt… piemēram, ja kāds kopā ar savu tuvāko gājis uz mežu cirst kokus, atvēzējis roku ar cirvi, lai nocirstu koku, bet cirvis nomucis no kāta un trāpījis tuvākajam, tā ka tas mirst, tad tāds var bēgt uz vienu no šīm trim pilsētām un palikt dzīvs” (Atk 19:3.5). Šis likums skaidro tālāk, ka Izraēlī jābūt īpašām „patvēruma pilsētām”, lai tajās var patverties tas, kas nejauši ir laupījis citam dzīvību.

Ebreju rabīni Babilonā (mūsdienu Irā ka), komentējot šo Rakstu vietu, pievērsa uzmanību vienam vienīgajam vārdam – „sagatavo sev” (Midrašs Tanhuma, 8), kas ļauj mums aizdomāties, ka šis vārds ir attiecināms uz katru. Tālāk rabīni apbrīno Dieva žēlsirdību, kas ir apdziedāta Psalmos: „Labs un taisnīgs ir Kungs, tādēļ Viņš grēciniekiem māca, kur ceļš, Viņš vada pazemīgos uz taisnprātību, māca pazemīgiem viņu ceļu.” (Ps 25:8­9)

Šo rabīnu laikabiedrs, Baznīcas tēvs sv.Gregors Lielais tulko šos Rakstus, uzmanot visus kristiešus būt piesardzīgiem, aizrādot citiem viņu kļūdas. Viņš raksta: „Mēs ieejam ar draugu mežā ik reizi, kad pievēršam uzmanību citu grēkiem. Mēs vientiesīgi cērtam malku, kad mīlestības rūpēs izcērtam grēcinieku kļūdas. Bet cirvis izslīd mums no rokām, kad aizrādījumi pāriet robežas un kļūst par smagumu. Cirvis lido ārā, kad rājiena vārdi ir pārmēru skarbi un draugs ir nosists miris. Šie augstprātīgie vārdi ir nogalinājuši mīlestības garu” (Regula Pastoralis 2.10).

Draugi, kā īpašu patvēruma meklēšanas ceļu Baznīca norāda mums šo Lielā gavēņa ceļu, kurā mēs, atzīstot savus grēkus un kļūdas, mīlestības trūkumu, steidzamies patverties Dieva žēlsirdībā. Jozus grāmatā tiek dots tālāks paskaidrojums: „Lai viņš [kas netīšuprāt kļuvis slepkava] paliek tur līdz augstā priestera nāvei” (Joz 20:6). Un šeit burtisks skaidrojums var būt tikai tiesiskā nozīmē, tomēr Baznīcas tēvi saskatīja tajā norādi uz Kristu, mūsu Augsto Priesteri, kura asinis atbrīvo mūs no grēkiem (sal. Ambrozijs, De fuga saeculi, 65:289).

Dārgie draugi, lai šis Lielā gavēņa ceļš, kurā pazemīgi meklējam patvērumu Dieva žēlsirdībā un piedošanā, mums kļūst par iespēju kļūt aizvien žēlsirdīgākiem pret brāļiem (sal. Mt 18:33).

Publicēts “Dievmātes Vēstīs” 03/2019 (nospied, lai atvērtu)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *