Maize uz kvēlojošām oglēm

Dārgie draugi, līdz Svētā Gara atsūtīšanas svētkiem aizvien esam Lieldienu liturģiskajā laikā, kurā arī mēs, kā sendienās apustuļi un mācekļi, satiekam un pazīstam augšāmcēlušos Kristu. Jāņa evaņģēlijs 21.nodaļā arī noslēdzas ar šādas tikšanās aprakstu: tā nav tāda tikšanās, kuru sarīko mācekļi, kuru viņi sagaida vai paredz, Kristus pats nāk, lai viņus satiktu, lai viņus pārsteigtu – Jēzus pats sagatavo saviem mācekļiem maltīti.

Jāņa evaņģēlija pēdējā nodaļā mēs redzam mācekļus, nodevušos nodarbei, no kuras Kungs viņus bija paaicinājis. Vīlušies un zaudējuši, viņi atkal dodas zvejot tukšā. Mācekļi zvejo naktī, tumsā, tumšajos ūdeņos, un, kā rakstīts Evaņģēlijā, „kad uzausa rīts”, krastā stāv Kristus. Tāpat, kad uzausa rīts, Marija Magdalēna ieraudzīja noveltu Jēzus kapa akmeni. Tagad Kristus – augšāmcēlies – stāv uz krasta, uz stipra pamata, augšāmcelšanās uzvarā pārgājis nāves jūras dzīles „sausām kājām”, Viņš stāv krastā, viņpus tumsas un nāves tukšiem ūdeņiem.

Tas, kas apsolījis, ka neatstās savējos kā bāreņus (sal. Jņ 14,18), sauc uz viņiem „bērniņi”. Viņš ir tas, kas viņus ir dzemdinājis Krusta ciešanās, tagad augšāmcelšanās priekā atklāj šo visciešāko saiti.

Liels nozvejoto zivju daudzums nozīmē visu laiku kristiešus, kas ieiet Baznīcā, kas, Pētera ganīšanai uzticēta, paliek vienotībā: tās tīkls nesaplīst Pētera laivā. Pētera laivā, paklausot Kristum, tīkls tiek izmests labajā pusē, jo Baznīca ir dzimusi no Kristus caurdurtā labā sāna. Baznīcas tīkls ir Dieva žēlsirdība, kas nākusi no caurdurtās Jēzus Sirds.

Kristus sagaida mācekļus pie „saliktām kvēlojošām oglēm”. Pie kvēlojošām oglēm sildoties, Pēteris trīsreiz noliedza Kristu, tas ir viņa neuzticības atgādinājums, un viņa neuzticībā Jēzus viņam ļauj atgriezties aizvien pieaugošā mīlestībā.

Jēzus jautā par ēdienu un ielūdz mācekļus ieturēt maltīti: ēdiena klātbūtne aizvien atgādina, ka Kristus ir patiesi augšāmcēlies savā miesā. Jēzus pieiet pie mācekļiem, ņem maizi un pasniedz viņiem: Euharistijā Kristus mūs baro, Viņš pats ir patiesa barība, Kristus mūs baro ar sevi Vissvētākajā Sakramentā. Tāpat pasniedza arī zivi: Kristus mūs baro ar kopienas mīlestības maizi Baznīcas ģimenē.

Tāda ir katra Euharistija, kurā mēs nākam pie Dieva žēlsirdības, kurā atpazīstam Kungu savas dzīves vēsturē, Viņa uzticību mūsu neuzticībā. Jēzus aizvien saka ikvienam no mums: „Seko man!”.

Sekošana Kristum dara mācekļus līdzīgus savam Skolotājam, tāpēc mēs dzirdam Jēzu pravietojam Pēterim par viņa dzīves noslēgumu, tāpēc arī šajā Lieldienu laikā liturģijā tiek lasīta Apustuļu darbu grāmata, kurā aprakstīts, kā pirmie mācekļi pieredz vajāšanu sākumu un tomēr priecājas būt „atzīti par cienīgiem Jēzus vārda dēļ ciest negodu”. (Apd 5,41)

Slavēsim Viņu arī mēs, laužot Euharistijas maizi, kalpojot viens otram, ticot, ka arī mūsu dzīvē piepildās tas, ko dzied psalmists: „Dievs, manas asaras Tu man pārvērti dejā.” (Ps 30,12)

Publicēts “Dievmātes Vēstīs” 05/2019 (nospied, lai atvērtu)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *