Vissvētā Trīsvienība

Liturģisko lasījumu audiokomentāra (apakšā) papildināta versija. Tekstā ir iezīmēti padomi no ignāciskā garīguma, kas dod lūgšanas praktiskus padomus audiokomentāra Sv. Rakstu skaidrojumam.

Vasarsvētkos ir dzimusi redzamā veidā Kristus dibināta Baznīca – tomēr Baznīca bija Dieva sirdī jau pirms radīšanas sākuma. Pirmo gadsimtu Baznīcas tēvi formulēja tā, it kā pasaule bija radīta, lai tajā atklātos Baznīca.

Tik tiešām- Trīsvienīgais Dievs, perfekta mīlestības vienotība, komūnija, vēlējās tajā dalīties, Trīsvienība radīja pasauli un cilvēku, ar kuru var dalīties savā dievišķajā dzīvē. Ieklausīsimies Vatikāna otrā Koncīla mācībā: 

“Mūžīgais Tēvs ir radījis pasauli saskaņā ar pilnīgi brīvu un noslēpumainu savas gudrības un labestības nodomu un nolēmis cilvēku pacelt līdz pat līdzdalībai dievišķajā dzīvē”, uz kuru Viņš aicina visus cilvēkus savā Dēlā: “Visus tos, kas tic Kristum, Tēvs ir gribējis aicināt, lai tie veidotu svēto Baznīcu.” Šī “Dieva ģimene”saskaņā ar Tēva nodomu cilvēces vēstures gaitā veidojas un īstenojas pakāpeniski: tiešām, Baznīca “pirmtēlu veidā tika pasludināta jau no pasaules iesākuma, tā tika brīnišķīgi sagatavota Izraēļa tautas vēsturē un vecajā derībā, visbeidzot, tā tika iedibināta šajos laikos, kas ir pēdējie, atklāta, pateicoties Svētā Gara izliešanai, un sasniegs savu godības pilnību laiku beigās” (Lumen Gentium, citāts pēc Katoliskās Baznīcas katehisma §759).

Tāpēc šogad Vissv. Trīsvienības svētku Dieva Vārda liturģijas pirmajā lasījumā no Sakāmvārdu grāmatas mēs it kā ieejam Trīsvienības sirdī un dzirdām Pirmsmūžīgās Dieva gudrības balsi. Sakāmvārdu grāmata ir izcils poētisks darbs, un mums tas tā jālasa, lai nesamulstu tā tēlainās valodas priekšā. Mēs dzirdam par Gudrību, kas ir kā sieviete, kā meita Dievam – kas ir Kunga, ebrejiski ir rakstīts sakrālais vārds Jahvē, priekšā – un pasaulē tiek radīta viņā, nevis nejaušības pēc.

Pasaule it kā tiek radīta šīs mazās meitenes priecīgā harmonijā. Bet vēl ir cits pavediens: cilvēks ir spējīgs apjaust šo Dieva gudrību radītajā pasaulē. Šajā gudrībā katrs cilvēks var sastapt Dievu (sal. Mazzinghi, Proverbi, 56).

Ignāciskā garīguma padoms: Sv. Ignācijs tam, kas pabeidza Garīgo vingrinājumu četru nedēļu ciklu piedāvāja to noslēgt ar t.s. Kontemplāciju mīlestībai. Tā ir apcere par to, ka Dieva mīlestība ir radījusi šo pasauli un turpina tajā būt klātesoša katrā radībā. Acīm atvēroties uz Dieva klātbūtni visā radībā, ir jālūdz žēlastība kā atbildi “visā mīlēt un kalpot” (Sv. Ignācijs, “Garīgie Vingrinājumi” 230-237).

Gudrības vārdi kā atbalss skanēja Vecās Derības grāmatās: gan psalmos, gan praviešu vārdos, līdz kamēr jaunajā derība ir ļāvuši saprast Kristus noslēpumu. Tāpēc mēs dzirdam gan Pāvila vēstules, gan Jāņa evaņģēlijā šo uzsvaru uz Kristu, kā Vidutāju starp Dievu un Cilvēkiem, kas ir bijis pirms mūžiem un kas tagad sevī ved visu uz pilnīgu vienotību Dievā.

Sakāmvārdu grāmatā dzirdama gudrības balss ir arī cilvēciskās pieredzes gudrība, proti, dzīves gudrības novērojumi, kas palīdz uztvert dzīvi kopumā, redzēt cilvēku un pasauli kopainā. Šī gudrība neatrauj cilvēku no pasaules lietām, nepaceļ viņu mākoņos. Tā konkrēti skar ikdienas dzīvi.

Ignāciskā garīguma padoms: gluži tāpat sv. Ignācija no Lojolas gudrība mācīja ikvienu, kas grib dzīvot labu dzīvi, veikt tā sauktu “izvērtes lūgšanu” jeb “sirdsapziņas izmeklēšanu” pēc sv. Ignācija. Tās būtību mēs varētu īsi raksturot šados soļos: šī apceres lūgšana sākas ar Dieva klātbūtnes saskatīšanu man līdzās visas dienas garumā un pateicībā par to, tad aizdomāšanās par visām iedvesmām, kas veda uz labu vai ļaunu. Beigās, nožēlojot vājuma brīžus un kritienus, “izvērti” noslēdz ar lūgumu un izšķiršanos īstenot labās iedvesmas, kas nāk no Dieva un vairo labo.

Šodien Evaņģēlija fragmentā izskan Kristus vārdi, ka Svētais Gars, “Patiesības gars”, viņu pagodinās. Šeit nevar neminēt personīgā goda nozīmi Tuvo Austrumu kultūrā no kuras nāk pats Jēzus. Uzvedību izšķira gods un negods. Tāpēc jau arī Pēteris bija noliedzis Kristu: viņš meloja, lai saglabātu savu godu, bet ar meliem krita lielākā negodā.

Tieši tā: viens no negoda veidiem bija būt apsūdzētam melos. Kristus aizrāda saviem pretiniekiem, ka tiek apmelots, bet meli nāk no meļa un melu tēva, kas ir nelabais (sal. Jņ 8,24). Tāpēc Kristus savus vārdus tik bieži sāk ar Amen Amen es saku jums, tas ir Patiesi patiesi es saku jums. Kristus apsola mums Patiesības garu, kas viņu pagodinās. Kristus ir patiesība, un viņš tiek pagodināts patiesībā. Atcerēsimies, ka samarietei Kungs ir teicis, ka Viņa Tēvs tiks pielūgts garā un patiesībā

Tā nav vienkārša morāle, kas saka: kristieti, tu nedrīksti melot, saki vienmēr patiesību!Patiesība prasa pazemību: pieņemt sevi un citus, pieņemt pasauli un tās kārtību. Pazemība arī kļūt mazam šinī pasaulē, kas dievina varu. Šī pazemība ir arī gudrība, par kuru lasām Sakāmvārdu grāmatā kā par mazu iemīļotu Dieva atvasi. Šodien otrajā lasījumā mēs dzirdam par šo Kristus pazemības ceļu, kas ir mazuma ceļš, kurā mēs esam mierā ar Dievu un cilvēkiem. Mēs pazemība lepojamies Kristū, jo ticam, ka pazemībā un pacietībā atspīd Dieva godībā.

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā nepatiesībai aizvien ir vieta – un runā nav tikai par viltus ziņām vai aizvien atmaskotām mahinācijām vai viltus apsūdzībām tajās. Vai mūsu sabiedrība nav nogurusi no daudzām neskaidrībām, vai neesam pat pieraduši vai samierinājušies ar to, ka trūkst caurspīdīguma? Dažreiz tas skar pat Baznīcas cilvēkus.

Draugi, ļausim Kristus gudrībai un Dieva mīlestības Garam mūs vadīt, arī pārbaudījumu ceļā, arī ceļā, kas pasaulīgi raugoties varbūt nesaprotams – katrs pārbaudījums mums ir iespēja kļūt aizvien patiesākiem un tīrākiem, nostiprināt mūs tikumā, lai Baznīcā atspīd Dieva godība.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *