Baznīcas svētums

Dārgie draugi, Jāņa evaņģēlija 13 – 16. nodaļas tiek saukta par Jēzus atvadu vārdiem Pēdējās vakariņās. Kristus atvadījās no mācekļiem pirms savas Pashas – Viņa iziešanas, un šie vārdi mūs sagatavoja Viņa aiziešanai pie Tēva Debeskāpšanas svētkos un Vasarsvētkiem Septītajā svētdienā pēc Lieldienām, kas arī noslēdza šo liturģisko laiku. Tomēr Jēzus vārdi nav vienkārša atvadu runa, novēlējumi vai piekodinājumi: Kristus vārdi ir apsolījumi, kas piepildās, mīlestības apsolījumi: Svētā Gara Iepriecinātāja klātbūtnes apsolījums, miera apsolījums. Kristus aiziešana pie Tēva ir prieka iemesls mācekļiem.

Svētais Gars ir Tēva un Dēla mīlestības Gars, kas dzīvina Baznīcu, dibinātu uz apustuļu pamatiem. Jau pirmatnējā Baznīca drīz pēc Vasarsvētkiem satika izaicinājumus cīņā par visu ticīgo pestīšanu. Tomēr ne ar farizeju raugu, kuri, ieticot Kristum, gribēja arī citus spiest pildīt jūdu rituālos likumus, bet gan ar Kristus mīlestības garu, kas, kā lasām šodien, padzen „strīdus un ķildas”, „dvēseļu uztraukumu”, „šaubas par pestīšanu” (sal. Apd 15). Apustuļu darbu grāmatā mēs lasām par visas Baznīcas kopienas rūpēm par jaunākiem brāļiem ticībā. Svarīgi ir atzīmēt, ka, vēl pirms iezīmējās izteiktās hierarhiskās atšķirības, tomēr jau dzirdam par kopienas struktūru, kuru pazīstam arī šodien: „Apustuļi, tas ir pāvests un bīskapi; vecākie, tie ir presbiteri jeb priesteri; kopā ar visu draudzi, tas ir ar visiem lajiem, visu Baznīcu”, un viņi saka „Svētais Gars un mēs” – šie vārdi ir tik spēcīgi, jo tie nav autoritātes uzspiešana, izmantojot Dieva Vārdu, bet gan ticības atgādinājums, ka Svētais Gars darbojas Baznīcas kopienā un runā caur cilvēkiem; un šis mīlestības Gars meklē visu pestīšanu, tā ir Labā Gana sirds, kas pukst Baznīcas garīgajos ganos.

Tāpēc Ticības apliecībā, ko sakām katras svētdienas liturģijā, Baznīca tiek minēta pēc Svētā Gara, jo Baznīca ir Viņa atnākšanas redzamais auglis. Un šī Baznīca ir viena, jo viens ir Kristus; tā ir katoliska, tas ir – universāla un visus ietveroša kopiena; apustuliska, jo ir dibināta uz apustuļu pamata un tieši no viņiem manto pēctecību.

Baznīca ir svēta – un cik daudz pretrunu pie mums ir tieši šinī ziņā. Tagad un visos gadsimtos mēs ieļaunojamies no Jūdasiem un nepamanām Jēzu. Baznīca ir svēta, jo svēts ir Dievs, kas ir tās vidū. Šis Baznīcas svētuma spožums tiek aprakstīts Jāņa atklāsmes grāmatā (pārlasiet 21. un 22.nodaļu!), kurā simboliskajos tēlos atklājas jau šodien klātesošā Baznīcas būtība, kas piepildīsies un pilnībā atklāsies laiku beigās.

Šis redzējums tomēr nav domāts nākotnei, bet mums šodienai: lai mūsos piepildās Kristus vārdi – lai mūsu sirds neuztraucas un lai nebīstās (sal. Jņ 14:27)! Kristus aizgājis vienmēr atnāk mūsu vidū ikreiz, kad tiek piesaukts Viņa vārds, kad Baznīca lauž Dieva Vārda un Euharistijas maizi. Tieši liturģiskās svinības kļūst par privileģētu vietu, kurā Svētais Gars caur bīskapiem un priesteriem atgādina visu, ko Kristus ir sacījis. Svētais Gars turpina mācīt mums Kristus Vārdu, nevis dodot kādu jaunu atklāsmi, bet gan šajā vienīgajā un pilnīgajā Kristus iemiesotā Vārda atklāsmē mācot, t.i. atklājot Dieva mīlestību, darot mūs spējīgus mīlēt Trīsvienīgo Dievu, un caur mums atklājot Trīsvienīgā Dieva mīlestību pasaulē.

Publicēts  “Dievmātes Vēstīs” 06/2019 (nospied, lai atvērtu)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *