Svētceļnieku dziesma

Dārgie draugi, visā mūsu zemē skaistais augusta mēnesis iezīmējas ar mazām un lielām svētceļnieku grupiņām, kas lēnām, bet noteikti tuvojas Aglonai. Nupat augusta sākumā man vajadzēja aizbraukt uz pārnovadu: braucot ar mašīnu leišmales vidū uz ceļa ieraudzīju kādu cilvēku grupiņu. Jā, svētceļnieki. Nevar neapstāties. No Liepājas! Īstie varoņi. Priesterim laikam visvairāk tulznu. Neviens nav saīdzis. Īss atpūtas brīdis un aiziet tālāk!

Raugoties bibliski, var teikt, ka pirmais svētceļnieks ir bijis Ābrahams: paklausījis Dieva balsij, viņš atstāja dzimto pusi un devās pretī nezināmajam. Tad Izceļošanas notikumā izvēlētā tauta, pametot verdzības zemi un caurceļojot tuksnesi, gāja uz Ābrahamam Apsolīto Zemi. Kad kā vienīgā kulta vieta Izraēla zemē bija palicis Jeruzalemes Templis, tas kļuva par visas tautas svētceļojumu galamērķi lielākajos svētkos trīsreiz gadā.

Tā kā Jeruzaleme atrodas diezgan augstu virs jūras līmeņa, ceļš uz to atgādināja augšupceļu: vārds, kas apzīmē ceļu uz Jeruzalemi ir עֲלִיָּה [alijā] burtiski arī nozīmē „augšupceļš”. Psalmu grāmatā mēs atrodam nodaļu, veltītu svētceļojumiem uz Jeruzalemi: 120­ – 134 psalmi tiek saukti par „augšupceļa dziesmām”, proti, par „svētceļnieku dziesmām”. Viena no tām uzrunā mani īpašā veidā: 121. psalms

Es paceļu acis pret kalniem –
no kurienes nāks man palīdzība?
Mana palīdzība no Kunga,
kurš radījis debesis un zemi.
Viņš neļauj klupt tavai kājai,
tas nesnauž, kas sargā tevi!
Redzi, tas nesnauž un neguļ,
kas sargā Israēlu!
Kungs ir Tas, kas tevi sargā,
tavs pavēnis tev pie labās rokas –
dienā tevi neķers saule,
nedz mēness naktī.
Kungs tevi sargās no visa ļauna,
Viņš nosargās tavu dzīvību.
Vai tu iesi vai nāksi –
Kungs sargās tevi no šā brīža līdz mūžībai.

Kas ir šie kalni? Varbūt tie ir kalni, aiz kuriem cer ieraudzīt Sionas kalnu un Jeruzalemi – Svēto Pilsētu – celtu uz kalna? Vai arī tie ir kalni, uz kuriem ir elku pielūgsmes vietas, kuru palīdzība ir māņi, kurus svētceļnieks redz sev apkārt, ejot cauri pagānu zemēm? Šajā psalmā sešas reizes atkārtojas vārds „sargā”. Tas, kas ir visa Radītājs, uzlūko arī savus mazos. Kāpēc mans sargātājs ir pie manas labās rokas? Jo Viņa labā roka ir gatava, lai cīnītos par mani. Viņš ir pavēnis – mākoņu stabs, kas veda izraēliešus. Viņš ir ar mani, man izejot un atnākot. “Izejot un atnākot” arī augstākā nozīmē: izejot šinī dzīvē no mātes klēpja un ieejot kapā, ieejot mūžībā.

Draugi, lai mūsu dzīves svētceļojums ir vienmēr augšupceļš, kurā skan mūsu cerības dziesma. Šo pārdomu noslēgumā piedāvāju noklausīties 121. psalmu senebreju valodā rabīna Josefa Kardunera (Yosef Karduner) izpildījumā un Svētās Zemes ainavu pavadījumā. Kādreiz šī psalma vārdi un šī melodija stiprināja mani pašu, pavadot dažādos pārbaudījumos un grūtībās – palīdzot pašam sev teikt “uz augšu sirdi”, lai turpinātu iet uz priekšu, vienmēr augšup.

Raksta īsākā versija publicēta “Dievmātes Vēstīs” 08/2019 (nospied, lai atvērtu)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *