“Viņus izglāba Gudrība”

Liturģisko lasījumu komentārs 2019. 8. septembrim (parastā liturģiskā laika 23. svētdiena, C gads). Teksts uzrakstīts Latgales radio audioversijas ierakstam.

Dārgie draugi, ja mūsu atmiņa mūs nepieviļ, ieskatoties šodien kalendārā mēs atpazīsim Dievmātes piedzimšanas svētku dienas datumu – 8 septembris. Tomēr Baznīcas liturģija paredz, ka ja šie svētki iekrīt svētdienā – tad priekšroka tiek dota svētdienas svinēšanai – jālasa šai svētdienai paredzētie lasījumi. 

Šai kārtībai ir teoloģiska doma: viss taču tiek pakārtots Kristus augšāmcelšanas godībai, un katra svētdiena ir kā mazās Lieldienas. Marija mūs ved pie Jēzus, viņas vēlēšanas ir lai mēs pazītu un mīlētu Viņas Dēlu, bet kārtīgam kristietim svētdienas svinēšanas arī ir iespēja būt uzticīgam Kristus sekotajam.

Šodienas svētdienas Svēto Rakstu lasījumu maize uz Dieva Vārda galda ir ārkārtīga bagāta:

“Kas nenes savu Krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis” (Lk 14,27) – šie vārdi, nav kārtējs gudrības izteikums, ko atrod Bībelē, vai cēli un spēka pilni Kristus vārdi, ko mēs varētu citēt kā dzeju – tas ir izaicinājums, tas ir noteikums, tas ir priekšnosacījums, lai varētu būt viņa māceklis.

Tas prasa ārkārtējo drosmi – saprast un pieņemt to, kas ir dzīves krusts katram no mums. Katram tas ir dažāds. Krusts ir tas, kas mums šķietami laupa dzīvību, mūs iznīcina, mūs pazemo, kas apkauno:

izdarītas dzīves kļūdas un to sekas,
ciešanas, ko mums nodara citi,
slimības,
vientulība vai, pretēji, nepanesams cilvēks blakus.

Bez Kristus, tas viss mūs iznīcina, nocietina sirdi, pārvērš mūs nedzīvajos kaulos.

“Katrs no jums, kurš neatsakās no visa, kas viņam ir, nevar būt mans māceklis” (Lk 14,33)- savas dzīves krusta pieņemšana ir atteikšanās no sevis. Atteikšanās ne vien no sava egoisma, bet atteikšanas no sava ieskata par to, kādai būtu jābūt mūsu ideālajai dzīvei. Tā ir uzticēšanās Dievam mūsu dzīves vēsturē.

Tāpēc šodien pirmais lasījums no Gudrības grāmatas mums saka, ka neviens cilvēks nespēj izdibināt Dieva nodomus, bet cilvēku nodomi un paredzējumi ir nedroši un mānīgi. Tā ir Krusta Gudrība, pieņemt dzīvi arī tās traģiskumā, un neskatoties uz tās smagumu, nekļūstot par upuri, iet uz priekšu (šeit, iedvesmojoties no Džordana Pītersona (Jordan B Peterson) lekcijām).

Otrajā lasījumā mēs dzirdam par Onēzimu. Onēzims bija bēguļojis vergs – savā bēguļošanā viņš, dzirdējis Pāvila sludināšanu, pieņēma kristību – un pēc kristības uzzinājis, ka tas, kam viņš pieder un no kā ir aizbēdzis ir Pāvila draugs, dodas atpakaļ.

Uzmanību: lai tik mūs nesamulsina 2000 senās sabiedrības iekārta. Tieši lielākoties pateicoties kristietībai cilvēce atbrīvojās no vergturības iekārtas. Onēzima stāsts mūs iedrošina, jo apustulis sūta viņu atpakaļ pie tā, ar ko bija saistīta viņa dzīve. 

Arī mūs tas aicina atgriezties pie tā, no kā bēgam. Atgriezties un pieņemt mūsu vēsturi, mūsu Krustu.

Pieņemt Krustu un to nest uz priekšu, ļauj mums kopā ar Pāvilu šodienas pirmajā lasījumā saukties par “Kristus gūstekņiem” (Flm 1,9), tā piepildas šodienas Gudrības grāmatas vārdi: “[mūs] izglāb Gudrība” (Gudr 9,18).
Krusta Gudrība, kas ved uz brīvību un Augšāmcelšanos.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *