Autora arhīvs: Rodions Doļa

„Paleiga Tova lyudz ar mīlesteibu”

Dārgie draugi, augusts, augusts, svētceļojumu laiks… ak, vai… daudzu nopūtas par šīgada savādākiem Aglonas svētkiem bija dzirdamas pat Jeruzalemē. Viss gads šogad ir savādāks, un nav zināms vēl, kad tas viss beigsies. „Nebīstieties, es esmu!…” skan Kristus balss mācekļiem vētras laikā. Šis nebīstieties skan arī mums.

Gaismas atvere Tabora kalna grotās, Izraēlā.

Aizvakar Latvijas Radio latgaliešu raidījuma „Kolnasāta” producenti man piedāvāja sagatavot četras latgaliešu dziesmas, kas izskanētu ēterā. Kā liels folkloras cienītājs, pirmās trīs dziesmas izvēlējos tautas dziesmas mūsdienīgajās koru, džeza un roka apdarēs. Ko lai paņemu kā noslēdzošo, kā galveno, kam būtu jāizskan visā Latvijā?

Kā noslēdzošo dziesmu izvēlējos „Jaunova svātō, Aglyunas bazneicā” – jo ir augusts, jo ir pārbaudījuma laiks, jo ir daudz ilgu un cerību. Kāds cilvēks komentārā uzrakstīja, ka šī senā dziesma ir īstena Latgales himna. Man šķiet, tie nav vien patētiski vārdi, bet kārtējais apliecinājums, cik daudz izsaka šī dziesma. Tā ir iedrošinājums mums visiem, ka ir mīloša Māte, kas rūpējās par tevi, pat tad, kad to nepamani. Kas atceras par tevi un domā par tevi ar mīlestību arī tad, kad tavas domas ir aizņemtas ar pilnīgi ko citu. 

Esmu nu laimīgi atgriezies mājās, bet saskaņā ar paredzēto kārtību arī man divas pirmās augusta nedēļas jāatrodas pašizolācijā. Sēžu krustvecāku tukšajā dzīvoklī Latgales vidū: kā tuksnešnieks, pats sev nosaku dienas kārtību, nevienu nesatieku. Lūdzos un lasu, sazvanu draugus, cenšos izmantot laiku. Cik gan mīļi, kad pievakarē dzirdu, kā kaimiņiene aiz sienas pilnā skaļumā klausās translāciju no Aglonas! Tā taču ir laime – es fiziski jūtos šīs klātbūtnes apņemts.

Dievs ir tuvu, Baznīca mums ir tuvu, arī Aglonas Dievmāte rāda mums, ka Viņa ir mūsu Māte pat tad, kad ne visi mēs varam doties uz Viņas mājām… Vai atceraties Elizabetes apmeklēšanu? Marija ir gana apņēmīga, lai nāktu pie mums, kuri „Viņas paleigu lyudz ar mīlesteibu”.

Publicēts avīzītē “Dievmātes Vēstis” 2020/08

Please follow and like us:

Jūlija sveiciens no Svētās Zemes

Dārgie draugi, zinu, daudziem šis pandēmijas laiks ir tik tālu apnicis, ka jebkāda tā pieminēšana kaitina. Es nevaru sūdzēties, jo mani korona ar visiem ceļošanas ierobežojumiem aizturēja Svētajā Zemē. Arī nupat paredzētā atgriešanās uz mājām tika atcelta t.s. otrā viļņa dēļ (joki mazi, šeit Izraēlā otrā viļņa cipari ir augstāki par pirmo).

Kas nu labs noticis pa šo laiku? Mans klusais prieks ir par attālināti pabeigtām teoloģijas maģistratūras studijām, par latviešu satikšanos Nācaretē, par piedalīšanos svētkos, kurus svin tikai Svētajā Zemē. Par visu pēc kārtas!

Kā varbūt daudzi no jums atceras, maijā Nācaretē ar pāris simtu tautiešu un vairāku bīskapu piedalīšanos vajadzēja notikt Aglonas Dievmātes mozaīkas iesvētīšanas svētkiem. Tiklīdz varēja ceļot Izraēlas iekšienē, tika noorganizēta Māras Zemes bērnu tikšanās pie Aglonas Māmiņas Nācaretē. Palestīnas mākslinieka musulmaņa veidotā mozaīka tagad tika turēta goda vietā kopienas Chemin Neuf kapelā.

Kapelas kupola griestus un sienas rotā latviešu mākslinieku Poikānu sienu gleznojumi un ikonas!

Pēc Svētās Mises, dziedot Jaunova svātō metamies ceļos pie Māras Zemes Karalienes mozaīkas, lai lūgtos Kunga eņģeli. Kur lai vēl lūdzas ar visu sirdi Kunga eņģelis pasludināja Jaunavai Marijai, ja ne Nācaretē – Pasludināšanas pilsētā! Tagad gaidīsim, kad latvieši varēs arī kuplākā pulkā pulcēties Nācaretē, lai iesvētītu mūsu mozaīku un visas pasaules svētceļniekiem būtu iespēja ieraudzīt Māras Zemes Karalieni un uzzināt par Aglonu.

Nesen dzirdēju drauga izteikumu, ka jūnija mēnesis kārtīgam katolim ir kā pečvorka (lupatiņu) sega: vieni Baznīcas svētki pēc otriem. Pēc Debeskāpšanas ir Vasarsvētki, tad Baznīcas Māte un Sakramenta svētki, tad Jēzus un Marijas Sirdis. Tas nav viss – Jeruzalemē aizvien svin jūlija pirmajā dienā citus senos svētkus: Kristus Asiņu godam! Ģetzemanes bazilikā – Olīvu kalnā, pirms Svētās Mises franciskāņu kustods (sargs – no latīņu val.) godina klinti, kas izceļas no grīdas altāra priekšā. Šeit Kristus ir lūdzies pirms savas sagūstīšanas. Pieminot Kristus asiņainos sviedrus, galvenais franciskāņu tēvs svinīgi apkaisa klinti ar sarkanām rožlapiņām, ko pēc Mises svētceļnieki ņem sev piemiņai.

Dārgie, lai arī mūs šajā jūlija mēnesī Kristus Visdārgākās Asinis aizsargā no visa ļauna! Lai mēs nebaidītos ne no kāda ļaunuma vai nelaimes un varētu vienmēr sevi veltīt Debesu Tēva apredzībai, sakot: „Ne mans, bet Tavs prāts lai notiek!”

Please follow and like us:

Neliels ieskats braucienā uz Solovkiem 2014. gadā

Pēc ordinācijas, 2014. g. septembrī, esmu devies privātā braucienā uz Solovkiem ar nodomu pateikties bīskapam Sloskānam par viņa debesīgo aizbildniecību. Zemāk atskaņotājā no 19. mīnutes Latvijas Radio 1 “Pāri mums pašiem” raidījumā var dzirdēt manu ar sarunu ar Intu Zēgneru par šo pieredzi.

Gulaga laika baraka, mūsdienās tajās turpinā nitināties Solovku laicīgie iedzīvotāji.

Please follow and like us:

Lieldienu sveiciens no Jeruzalemes

Pirms Lieldienām mani uzrunāja Baiba Kušķe no Latvijas Radio ar piedāvājumu piedalītos Radio projektā, kurā Klusās Nedēļas laikā ik rītu LR1 klausītājus uzrunāja dažādu konfesiju garīdznieki. Šajās Lieldienās man atrodoties Jeruzalemē, es arī nevarēju nerunāt par šo vietu, savukārt, Radio redakcija uzskatīja, ka pēc satura uzruna derētu Lieldienu rītam. Tā nu sanācis Lieldienu apsveikums no Jeruzalemes visai Latvijai. To var noklausīties LSM.lv portālā (spied šeit) vai arī izlasīt šajā ierakstā.

Dārgie draugi, šo Lieldienu sveicienu sūtu jums no Jeruzalemes – pilsētas, kurā Kristus nomira un augšāmcēlās!

Ieeja Kristus kapa bazilikā Jeruzalemē.

Kristīgās Jeruzalemes sirds ir Kristus kapa bazilika: daudzi, kam ir šī laime ieraudzīt savām acīm šo kristietības sirdi, atbraucot šeit kā  tūristi vai svētceļnieki, diemžēl paliek sarūgtināti. Jo Kristus kapa bazilika nemirdz zeltā un spožā glītumā: tajā ieiet pa nu jau gadsimtus divus nekrāsotām durvīm, iekšā tai ir pelēkas, apkvēpušas sienas, tās greizi apdrupuši mūri, celti un grauti, no jauna būvēti un pārbūvēti gadsimtu gaitā, šie mūri ir plaisās.

Turpiniet lasīt
Please follow and like us:

Jēzus valoda

Dārgie draugi, nesen šeit Romā uzzināju, ka mūsu lietuviešu mājas pavārīte, kura no rīta sagatavo mums brokastis, bet ārpus darba laikiem aktīvi darbojas vietējā draudzē, ir sākusi mācīties senvalodas. Jauka sieviete, itāliešu izcelsmes brazīliete, kura ar visu savu sirdi vēlas kalpot Dievam gan organizējot Nemitīgo adorāciju, gan dziedot draudzes korītī.

Kad pēc ikdienas rīta Svētās Mises iegāju izdzert savu rīta kafiju, viņa man ar lepnumu paziņoja, ka nu ir sākusi mācīties „Jēzus valodu”! Un man viņai jāpalīdz – jo dažus burtus viņa jau protot rakstīt, bet ir viens teksts, ļoti svarīgs, jo jāiemācās no galvas, bet viņa nezinot izrunu. Labi, nes šurp… Ak, vai, bet teksts ir sīriešu valodā… Jā, jā, senebreju valoda, kurā rakstīta gandrīz visa Vecā Derība, arī Jēzum bija svešvaloda, bet Viņš visdrīzāk runāja aramiešu jeb sīriešu valodas dialektā.

Divus gadus biju veltījis senebreju valodas studijām, bet nu ar aramiešu tekstu tālu tikt nevarēju. Labi, ka izruna bija arī mums saprotamā pierakstā.
– „Ko tu nu tur tā mācies?”
– „Tēvs mūsu! Jo tā mācīja Jēzus…”

Turpiniet lasīt
Please follow and like us:

„No dziļumiem es saucu…” Ziemassvētkos

Dārgie draugi, ātri jau paiet it kā par „klusu” dēvētais Adventa laiks, un starp gaidīšanu un sagaidīšanu robeža izplūst kaut kur pa vidu. Nu nav ar Adventu, kā ar Gavēņa laiku un Lieldienām, kur Trīs svētajās dienās katra liturģija ir kontrastā ar citu. Kā ar saullēktu – Kristus piedzimšanai pa priekšu svīst rītausmas gaisma, kas jau iepriecina sirdi.

Šādi uzlecošas saules atblāzmas pirmie stari atmirdz visā Adventa liturģijā: gan pravietis Isajs, kas tiek visbiežāk lasīts šinī laikā, gan Jānis Kristītājs, kuram veltītas divas svētdienas pēc kārtas, gan pati Dievmāte, kuru godinām agrā rīta Rorātmisēs.

Jānis Kristītājs, atkārtojot pravieša Isaja vārdus, aicina: „Balss tuksnesī – sagatavojiet Kungam ceļu!” Kristus nāk pie mums, mūsu dzīves tuksnesī – no mūžības nonāk mūsu laikam pakļautajā pasaulē, ieiet tās vēsturē, lai to apgaismotu. Kristus ieiet vēsturē nevis lai paliktu vēstures mācībgrāmatu lappusēs, nē, „ieiet vēsturē” nozīmē piešķir vēstures notikumiem jaunu jēgu, piešķir vēsturei jaunu virzību – pretī pestīšanai. Viņš vēlas ieiet arī mūsu personiskajā vēsturē – lai mēs pieņemtu savas dzīves stāstu: kāpēc šī slimība, kāpēc šī nelaime, kāpēc šī neveiksme? Kāpēc šis tuksnesis?

Turpiniet lasīt
Please follow and like us:

Stundu Liturģijas „Dievs, nāc, glāb mani”

Dārgie draugi, atceraties, kā augustā biju rakstijis par otro no piecpadsmit „Augšupceļa Psalmiem”? Augustā apcerējām 121. psalmu, kas deva drosmi un ticību:

„Paceļu manas acis uz kalniem:
no kurienes man nāks palīdzība?
Mana palīdzība ir no Kunga!”

Jūdejas tuksnesis un Nāves jūra, Kumrānas nacionālais parks

Bet kādi psalmi seko tālāk? Lasot Bībeli, ir noderīgi pazīt konkrētas Rakstu vietas tapšanas laiku un iespējamos apstākļus, kuros dzīvoja iedvesmotais autors (vai autori?). Ja nu Psalmiem ir sākumā rakstīts „Dāvida psalms”, psalma autorību gan nebūtu uzreiz jāattiecina uz Dāvidu, jo bibliskajos tekstos tas var nozīmēt arī Dāvida ‘stilā’ vai viņa autoritātē (piem., Dāvida psalms 122. saka: „es priecājos, kad man teica iesim uz Kunga namu” – taču Kunga nams Jeruzalemē vēl nebija uzcelts!).

Turpiniet lasīt
Please follow and like us:

Dziedinātā Nāmana un samārieša pateicība

Komentārs parastā liturģiskā laika 28. svētidenai (C gads), 2019. g. 13 oktobrī.
Komentāra īsāko audioversiju meklē šī raksta beigās

2 Ķēniņu 5,15-17
Nāmans sacīja: “Patiesi, es zinu, ka virs zemes nav citur Dieva kā tikai Izraēlī! Tāpēc es lūdzu, pieņem no sava kalpa pateicības dāvanu!” Bet Elija atbildēja: “Tik tiešām, kā dzīvo Kungs, kura priekšā es stāvu, – es nepieņemšu!”
Un, kaut arī [Nāmans] stingri uzstāja, tas nepiekrita.
Tad Nāmans sacīja: “Kā gribi. Bet es lūdzu, lai man, tavam kalpam, tiek iedots tik zemes, cik var aiznest divi mūļi, jo tavs kalps vairs nenesīs dedzināmo vai kaujamo upuri citiem dieviem kā tikai Kungam.”

Lk 17,17-19 
Jēzus sacīja: “Vai tad ne desmit kļuva tīri? Un kur ir tie deviņi? Neviens nav atradies, kas atgrieztos un atdotu Dievam godu, kā vien šis svešzemnieks?” Un Viņš sacīja [dziedinātajam samārietim]: “Celies, ej; tevi izglāba tava ticība.”

Dieva Vārda lasījumi, kaut gan piemin divas dziedināšanas – Nāmana un desmit spitālīgo – mums norāda ne vien uz ticību un paklausību, kas viņiem bija, bet uz pateicību, kā patieso atbildi uz nepelnīti saņemto dāvanu.

Mēs visi varam sevi salīdzināt ar spitālīgiem jo spitālība ir arī grēka zīme. Grēks, kurš attālina cilvēkus vienu no otra, šķir, neļauj tuvoties otram, tie varbūt aizspriedumi, skaudība, mantkārība. Tās ir grēka sekas no paša pirmgrēka – Ādama un Ievas savstarpējā apsūdzēšana, Kaina skaudība un traģiska vardarbība pret Ābelu. Spitālība kā redzama ādas slimība tātad ir zīme nevis apslēptajam grēkam, bet redzamajām grēka sekām. Šis ļaunums kā lipīga slimība pārņem cilvēku un liek viņam nošķirties un pamest cilvēku apdzīvotu vietu, uzturēties ciematu tuvumā bez tiesībām ieiet iekšā.

Labā vēsts šodienas Evaņģēlijā, ko varam viegli palaist garām, ka Krisus ir tas, kas pārstaigā šos ciematus. Samārija un Galileja ir gan reāli reģioni, tomēr tie arī ir dziļi simboliski:
Samārija, herētiķu novads, samārieši sagrozīja Mozus likumu,
Galileja – pagānu novads Palestīnas ziemeļos.
Reizē abi apgabali atrodas tur, ko mēs saucām par Svēto Zemi. 

Šie novadi kļūst mūsu grēcīguma zīmes, kuru var svētdarīt vien Kristus atnākšana, jo viņš dara svētu to, kas šķietami ir neiespējams.

Turpiniet lasīt
Please follow and like us:

Jaunovas Marijas Vuorda dīna

Duorgī draugi,
svātdīņ, ostoitajā septembrī asom svietejuši Jaunovas Marijas pīdzimšonas pīmiņu. Sovukuort šudiņ Bazneica pīmiņ, ka jaunovai Marijai tyka dūts vuords, kas ebrejiski ir Mirjama.

Šuos dīnas evaņgelejā mes dzierdam Kristus bausli, mārauklu, ar kuru teik miereita mīlesteiba:
Mīļojit sovus īnaidnīkus, (…) lyudzit Dīvu par jim,
kas tevi sit pa vīnu vaigu, tam pagrīz arī ūtru.
Esit žāļsirdeigi kai Tāvs.
(sal. Lk 6,27-29.36)

Par aplīcynuojumu tam mums var kolpuot pošas Marijas vuords, kuru šudiņ gūdojam. Kai zynoms, uorpus gruomotom, kuras īguoja tai sauktajā Beibeles kanonā, beja arī daudzi cyti roksti. Vīni tyka atmasti kai moldu muoceiba, cyti tyka atstuoti dīvbejeigai laseišonai, bet naatzeiti kai Dīva īdvasmuoti Roksti. Vīna nu taidom gruomotom, kas beja cīši populāra storp pyrmūs godu symtu kristīšim, ir tai sauktais Mateja pseido-evaņgelejs.

Turpiniet lasīt
Please follow and like us:

“Viņus izglāba Gudrība”

Liturģisko lasījumu komentārs 2019. 8. septembrim (parastā liturģiskā laika 23. svētdiena, C gads). Teksts uzrakstīts Latgales radio audioversijas ierakstam.

Dārgie draugi, ja mūsu atmiņa mūs nepieviļ, ieskatoties šodien kalendārā mēs atpazīsim Dievmātes piedzimšanas svētku dienas datumu – 8 septembris. Tomēr Baznīcas liturģija paredz, ka ja šie svētki iekrīt svētdienā – tad priekšroka tiek dota svētdienas svinēšanai – jālasa šai svētdienai paredzētie lasījumi. 

Šai kārtībai ir teoloģiska doma: viss taču tiek pakārtots Kristus augšāmcelšanas godībai, un katra svētdiena ir kā mazās Lieldienas. Marija mūs ved pie Jēzus, viņas vēlēšanas ir lai mēs pazītu un mīlētu Viņas Dēlu, bet kārtīgam kristietim svētdienas svinēšanas arī ir iespēja būt uzticīgam Kristus sekotajam.

Turpiniet lasīt
Please follow and like us: