Baznīcas svētums

Dārgie draugi, Jāņa evaņģēlija 13 – 16. nodaļas tiek saukta par Jēzus atvadu vārdiem Pēdējās vakariņās. Kristus atvadījās no mācekļiem pirms savas Pashas – Viņa iziešanas, un šie vārdi mūs sagatavoja Viņa aiziešanai pie Tēva Debeskāpšanas svētkos un Vasarsvētkiem Septītajā svētdienā pēc Lieldienām, kas arī noslēdza šo liturģisko laiku. Tomēr Jēzus vārdi nav vienkārša atvadu runa, novēlējumi vai piekodinājumi: Kristus vārdi ir apsolījumi, kas piepildās, mīlestības apsolījumi: Svētā Gara Iepriecinātāja klātbūtnes apsolījums, miera apsolījums. Kristus aiziešana pie Tēva ir prieka iemesls mācekļiem.

Svētais Gars ir Tēva un Dēla mīlestības Gars, kas dzīvina Baznīcu, dibinātu uz apustuļu pamatiem. Jau pirmatnējā Baznīca drīz pēc Vasarsvētkiem satika izaicinājumus cīņā par visu ticīgo pestīšanu. Tomēr ne ar farizeju raugu, kuri, ieticot Kristum, gribēja arī citus spiest pildīt jūdu rituālos likumus, bet gan ar Kristus mīlestības garu, kas, kā lasām šodien, padzen „strīdus un ķildas”, „dvēseļu uztraukumu”, „šaubas par pestīšanu” (sal. Apd 15). Apustuļu darbu grāmatā mēs lasām par visas Baznīcas kopienas rūpēm par jaunākiem brāļiem ticībā. Svarīgi ir atzīmēt, ka, vēl pirms iezīmējās izteiktās hierarhiskās atšķirības, tomēr jau dzirdam par kopienas struktūru, kuru pazīstam arī šodien: „Apustuļi, tas ir pāvests un bīskapi; vecākie, tie ir presbiteri jeb priesteri; kopā ar visu draudzi, tas ir ar visiem lajiem, visu Baznīcu”, un viņi saka „Svētais Gars un mēs” – šie vārdi ir tik spēcīgi, jo tie nav autoritātes uzspiešana, izmantojot Dieva Vārdu, bet gan ticības atgādinājums, ka Svētais Gars darbojas Baznīcas kopienā un runā caur cilvēkiem; un šis mīlestības Gars meklē visu pestīšanu, tā ir Labā Gana sirds, kas pukst Baznīcas garīgajos ganos.

Turpināt lasīt “Baznīcas svētums”

Vissvētā Trīsvienība

Liturģisko lasījumu audiokomentāra (apakšā) papildināta versija. Tekstā ir iezīmēti padomi no ignāciskā garīguma, kas dod lūgšanas praktiskus padomus audiokomentāra Sv. Rakstu skaidrojumam.

Vasarsvētkos ir dzimusi redzamā veidā Kristus dibināta Baznīca – tomēr Baznīca bija Dieva sirdī jau pirms radīšanas sākuma. Pirmo gadsimtu Baznīcas tēvi formulēja tā, it kā pasaule bija radīta, lai tajā atklātos Baznīca.

Tik tiešām- Trīsvienīgais Dievs, perfekta mīlestības vienotība, komūnija, vēlējās tajā dalīties, Trīsvienība radīja pasauli un cilvēku, ar kuru var dalīties savā dievišķajā dzīvē. Ieklausīsimies Vatikāna otrā Koncīla mācībā: 

“Mūžīgais Tēvs ir radījis pasauli saskaņā ar pilnīgi brīvu un noslēpumainu savas gudrības un labestības nodomu un nolēmis cilvēku pacelt līdz pat līdzdalībai dievišķajā dzīvē”, uz kuru Viņš aicina visus cilvēkus savā Dēlā: “Visus tos, kas tic Kristum, Tēvs ir gribējis aicināt, lai tie veidotu svēto Baznīcu.” Šī “Dieva ģimene”saskaņā ar Tēva nodomu cilvēces vēstures gaitā veidojas un īstenojas pakāpeniski: tiešām, Baznīca “pirmtēlu veidā tika pasludināta jau no pasaules iesākuma, tā tika brīnišķīgi sagatavota Izraēļa tautas vēsturē un vecajā derībā, visbeidzot, tā tika iedibināta šajos laikos, kas ir pēdējie, atklāta, pateicoties Svētā Gara izliešanai, un sasniegs savu godības pilnību laiku beigās” (Lumen Gentium, citāts pēc Katoliskās Baznīcas katehisma §759).

Tāpēc šogad Vissv. Trīsvienības svētku Dieva Vārda liturģijas pirmajā lasījumā no Sakāmvārdu grāmatas mēs it kā ieejam Trīsvienības sirdī un dzirdām Pirmsmūžīgās Dieva gudrības balsi. Sakāmvārdu grāmata ir izcils poētisks darbs, un mums tas tā jālasa, lai nesamulstu tā tēlainās valodas priekšā. Mēs dzirdam par Gudrību, kas ir kā sieviete, kā meita Dievam – kas ir Kunga, ebrejiski ir rakstīts sakrālais vārds Jahvē, priekšā – un pasaulē tiek radīta viņā, nevis nejaušības pēc.

Pasaule it kā tiek radīta šīs mazās meitenes priecīgā harmonijā. Bet vēl ir cits pavediens: cilvēks ir spējīgs apjaust šo Dieva gudrību radītajā pasaulē. Šajā gudrībā katrs cilvēks var sastapt Dievu (sal. Mazzinghi, Proverbi, 56).

Turpināt lasīt “Vissvētā Trīsvienība”