Dziedinātā Nāmana un samārieša pateicība

Komentārs parastā liturģiskā laika 28. svētidenai (C gads), 2019. g. 13 oktobrī.
Komentāra īsāko audioversiju meklē šī raksta beigās

2 Ķēniņu 5,15-17
Nāmans sacīja: “Patiesi, es zinu, ka virs zemes nav citur Dieva kā tikai Izraēlī! Tāpēc es lūdzu, pieņem no sava kalpa pateicības dāvanu!” Bet Elija atbildēja: “Tik tiešām, kā dzīvo Kungs, kura priekšā es stāvu, – es nepieņemšu!”
Un, kaut arī [Nāmans] stingri uzstāja, tas nepiekrita.
Tad Nāmans sacīja: “Kā gribi. Bet es lūdzu, lai man, tavam kalpam, tiek iedots tik zemes, cik var aiznest divi mūļi, jo tavs kalps vairs nenesīs dedzināmo vai kaujamo upuri citiem dieviem kā tikai Kungam.”

Lk 17,17-19 
Jēzus sacīja: “Vai tad ne desmit kļuva tīri? Un kur ir tie deviņi? Neviens nav atradies, kas atgrieztos un atdotu Dievam godu, kā vien šis svešzemnieks?” Un Viņš sacīja [dziedinātajam samārietim]: “Celies, ej; tevi izglāba tava ticība.”

Dieva Vārda lasījumi, kaut gan piemin divas dziedināšanas – Nāmana un desmit spitālīgo – mums norāda ne vien uz ticību un paklausību, kas viņiem bija, bet uz pateicību, kā patieso atbildi uz nepelnīti saņemto dāvanu.

Mēs visi varam sevi salīdzināt ar spitālīgiem jo spitālība ir arī grēka zīme. Grēks, kurš attālina cilvēkus vienu no otra, šķir, neļauj tuvoties otram, tie varbūt aizspriedumi, skaudība, mantkārība. Tās ir grēka sekas no paša pirmgrēka – Ādama un Ievas savstarpējā apsūdzēšana, Kaina skaudība un traģiska vardarbība pret Ābelu. Spitālība kā redzama ādas slimība tātad ir zīme nevis apslēptajam grēkam, bet redzamajām grēka sekām. Šis ļaunums kā lipīga slimība pārņem cilvēku un liek viņam nošķirties un pamest cilvēku apdzīvotu vietu, uzturēties ciematu tuvumā bez tiesībām ieiet iekšā.

Labā vēsts šodienas Evaņģēlijā, ko varam viegli palaist garām, ka Krisus ir tas, kas pārstaigā šos ciematus. Samārija un Galileja ir gan reāli reģioni, tomēr tie arī ir dziļi simboliski:
Samārija, herētiķu novads, samārieši sagrozīja Mozus likumu,
Galileja – pagānu novads Palestīnas ziemeļos.
Reizē abi apgabali atrodas tur, ko mēs saucām par Svēto Zemi. 

Šie novadi kļūst mūsu grēcīguma zīmes, kuru var svētdarīt vien Kristus atnākšana, jo viņš dara svētu to, kas šķietami ir neiespējams.

Kristus atnākšana atraisa spitālīgos ticību, ka viņi paceļ balsi, sauc kliegdami uz Kristu. Kristus atbilde ir “ejiet, parādieties priesteriem!” Priesteriem bija nozīmīga sociālā loma senajā Izraēlī – viņi apliecināja lipīgas slimības parādīšanos un izslēdza inficētos no kopienas, viņi arī pārbaudīja atveseļošanos un pieņēma atpakaļ kopienā. Jau vien tas, ka Jēzus sūtīja spitālīgos pie priesteriem, nozīmēja viņu dziedināšanas apsolījumu. Tomēr arī viņiem bija vajadzīga paklausība un ticība gluži kā sīrietim Nāmanam par kuru lasām 2. Ķeniņu grāmatā.

Evaņģēlija gaismā uzsverot pateicības nozīmi lasījumā par Nāmana dziedināšanu mēs dzirdām šodien par notiekošo pēc brīnuma. Nāmans vēlas, lai pravietis Elija pieņem pateicības dāvanu. Burtiski senebreju valodā Nāmans piedāvā Elijam [berakā] – “svētību”. Pravieša atteikums aizvien turpina audzināt Nāmana ticību, norādot uz to, ka svētība ir Dieva dāvana, ka viņa dziedināšana ir Dieva dāvana, ko nevar nedz nopirkt, nedz attiecīgi atlīdzināt.

Savu dāvanu un atlīdzību vietā Nāmans izvēlas pieņemt ticību un kalpot savā zemē Izraēla vienīgajam Dievam. Viņš apstiprina savu lēmumu, lūdzot pārvest uz Sīriju Izraēlas zemi, uz kuras uzcelt altāri Jahvem. Nāmans vēlas visu savu dzīvi darīt par pateicības upuri Dievam.

No desmit spitālīgiem un dziedinātiem tikai viens ir atgriezies, lai pateiktos, vai Jēzus vārdiem izsakoties, “lai atdotu Dievam godu!” Dziedinātais samārietis ir apzinājies Dieva mīlestības dāvanas lielumu, atzinis, ka Jēzus ir Dieva Tēva lielāka dāvana mums. Šo Vārdu mēs lasām svētdienā – svētajā pateicības dienā, kad kristieši svin Euharistiju – pateicības upuri. Euharistijas kā pateicības upura centrā tomēr nav vien pateicība par pēdējā laikā saņemtajām dāvanām, tādi kā “ražas svētki”, bet gan pateicība par pasaules radīšanas un pestīšanas dāvanu. Tā ir Dieva Tēva slavināšana Svētajā Garā caur Jēzu, ar Viņu un Viņā.

Pēdējais, ko gribētos uzsvērt ir tas, ka gan Nāmans gan dziedinātais samārietis ir zīme paklausībai ticībā. Tā ir paklausība, kas Baznīcā dara lielas lietas. Var būt Baznīcas kopienā, darīt visu kas ir pateikts, bet nebūt gandarītam. Kurnēt par visu un visiem, un tā nepamanīt Dieva dāvanas. Dieva dāvanu pamana garā nabadzīgais un tāpēc kļuvis laimīgs spitālīgais samārietis – samārietis, kas ebrejam svešinieks, izslēgts no Izraēļa tautas, tātad divkārši izslēgt – ne vien slimības, bet arī izcelsmes un reliģijas dēļ.

Tas ir mūsu ticības ceļš – caur gara nabadzību, vienkāršību un pazemību, ieiet pateicībā, ieiet Dieva godībā. “Atdod Dievam godu!” nozīmē atklāt nepelnītu bezgalīgo Dieva mīlestību. Tieši šīs mīlestības atklāšana, dara cilvēku, kristieti, spējīgu mīlēt citus, atgriež viņu brālīgā kopībā.

Maize uz kvēlojošām oglēm

Dārgie draugi, līdz Svētā Gara atsūtīšanas svētkiem aizvien esam Lieldienu liturģiskajā laikā, kurā arī mēs, kā sendienās apustuļi un mācekļi, satiekam un pazīstam augšāmcēlušos Kristu. Jāņa evaņģēlijs 21.nodaļā arī noslēdzas ar šādas tikšanās aprakstu: tā nav tāda tikšanās, kuru sarīko mācekļi, kuru viņi sagaida vai paredz, Kristus pats nāk, lai viņus satiktu, lai viņus pārsteigtu – Jēzus pats sagatavo saviem mācekļiem maltīti.

Jāņa evaņģēlija pēdējā nodaļā mēs redzam mācekļus, nodevušos nodarbei, no kuras Kungs viņus bija paaicinājis. Vīlušies un zaudējuši, viņi atkal dodas zvejot tukšā. Mācekļi zvejo naktī, tumsā, tumšajos ūdeņos, un, kā rakstīts Evaņģēlijā, „kad uzausa rīts”, krastā stāv Kristus. Tāpat, kad uzausa rīts, Marija Magdalēna ieraudzīja noveltu Jēzus kapa akmeni. Tagad Kristus – augšāmcēlies – stāv uz krasta, uz stipra pamata, augšāmcelšanās uzvarā pārgājis nāves jūras dzīles „sausām kājām”, Viņš stāv krastā, viņpus tumsas un nāves tukšiem ūdeņiem.

Turpināt lasīt “Maize uz kvēlojošām oglēm”